Adaptācijas procesa nozīme un būtība

  1. Adaptācijas procesa nozīme un būtība
    1. Adaptācijas jēdziens

Adaptācija ir pielāgošanās dabas un sociālās vides mainīgiem apstākļiem. Adaptīvas, strukturālas un funkcionālas pārmaiņas notiek gan atsevišķās šūnās, orgānos un orgānu sistēmās gan visā organismā kopumā, kā arī psihiskajā darbībā. Organisms adaptējas vides apstākļiem, pateicoties mehānismiem, kas ir izstrādājušies ilgstošas sugas evolūcijas procesā un individuālās attīstības (ontoģenēzes) laikā. Adaptācija nav pasīvs process, pakļaušanās vides apstākļiem, bet gan aktīvas kompleksas norises, kas ir virzītās uz organismam nelabvēlīgu, neadekvātu vides faktoru pārvarēšanu. Adaptācija palīdz uzturēt organisma iekšējās vides stabilitāti, nodrošina darbspējas, maksimālu mūža ilgumu un organisma reproduktivitāti mainīgos vides apstākļos (Psiholoģijas vārdnīca, 1999.).

Pielāgošanās dabas apstākļiem attiecas uz cilvēka fiziskajām organisma spējām, bet pielāgošanās sociālās vides mainīgiem apstākļiem attiecās uz cilvēka socializāciju, tāpēc pielāgošanos sociālai videi var saukt par sociālo adaptāciju. Pēc definīcijas sociālā adaptācija ir cilvēka pielāgošanās sociāli kulturālai videi migrācijas, ilgstošas slimības, sociālās izolācijas vai darba maiņas gadījumā (Psiholoģijas vārdnīca, 1999.). Pēc Šūpolnieces definīcijas sociālo adaptāciju var definēt arī kā indivīda vai sociālas grupas mijiedarbību ar sociālo vidi, kuras gaitā tiek saskaņotas dalībnieku vajadzības un gaidas (Šūpolniece, 2000).

Adaptācija ir pielāgošanās jaunai situācijai, prasībām, noteiktiem apstākļiem, kas nepārtraukti mainās; ar negatīvo, nelabvēlīgo faktoru pārvarēšanu saistīta piemērošanās videi. Adaptācija sekmē organisma darbspēju uzturēšanu. Adaptācija jeb pielāgošanās – saskaņā ar Piažē teoriju ietver gan akomodāciju, gan asimilāciju, kuras ir līdzīgas norises (Berliners, Geidžs, 1999; Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000).

Akomodācija ir pielāgošanās jauniem ārējiem apstākļiem, pateicoties paša indivīda iekšējām pārmaiņām. Tā ir pielāgošanas, transformējot ārējos apstākļus, piemēram kādu priekšmetu vai zīmi, atbilstoši jau esošajām darbības shēmām. Ja akomodāciju un asimilāciju sasaista ar bērnu adaptāciju, tad akomodācija ir psihes mehānisms, kad, uztverot jaunu informāciju, bērns jauno nespēj asimilēt, jo vecajos priekšstatos tādu vēl nav, tāpēc atmiņā ienes jauno tēlu, pieņem to zināšanai. Asimilācija ir psihes mehānisms, kad, uztverot jaunu informāciju, bērns to pielīdzina jau zināmajai. (Svence,1998)

Dzīves apstākļu maiņa izraisa organisma funkciju maiņu. Adaptācijas problēma ir cieši saistīta ar socializācijas problēmu jeb to kā indivīds pakāpeniski iekļaujas sabiedrisko attiecību sistēmā.

Sociālā adaptācija ir indivīda vai grupās uzvedības ietekme tā, lai šī indivīda vai grupas uzvedība būtu atbilstoša sabiedrības, klases, sociālās grupas uzvedībai un tajā vispārpieņemtajām normām un vērtībām. Adaptācija realizējās socializācijas procesā. Sociālai adaptācijai ir nozīmē, ja sabiedrībā notiek straujas sociālās izmaiņas. Neveiksmīga indivīda vai grupas sociālā adaptācija var izraisīt šī indivīda vai grupas negatīvu, nepieņemamo sabiedrībā uzvedību. Sociāla adaptācija ir indivīda pielāgošanās process apkārtējās vides apstākļiem un tā rezultāts. Tas ir nepārtraukts un aktīvs visā dzīves laikā. (Latviešu literārās valodas vārdnīca 1. sējums, 1972)

Adaptācijas pretējo procesu sauc par dezadaptāciju. Dezadaptācija ir adaptācijas traucējumi, kuru rezultātā zūd cilvēka spēja pielāgoties dažādiem sociālajiem apstākļiem. Var būt īslaicīga dezadaptācija, piemēram, posttraumatiskā šoka izraisītās sekas, kā arī ilgstoša dezadaptācija. Bieži vien asociāla vai antisociāla uzvedība ir saistīta ar dezadaptācijas sekām. Antisociāla uzvedība ir uzvedība, kas ir pretrunā ar vispārīgām sociālām normām un vērtībām. Šādas uzvedības sekas ir izolācija sabiedrībā, piemēram netikai cietumā, bet arī pašizolācija. Antisociālo uzvedību veicina nelabvēlīgi audzināšanas stili, sociālā taisnīguma trūkums un nabadzība. Dezadaptāciju izraisa kā fiziskie un garīgie traucējumi, tā arī visbiežāk nelabvēlīgie audzināšanas stili. Ilgstošas dezadaptācijas gadījumā nepieciešama speciālistu iesaistīšana, lai palīdzētu indivīdam atrast savu vietu sabiedrībā. Nelabvēlīgais audzināšanas stils ir stils, kas ignorē bērna iespējas un intereses, kā arī nepieciešamību viņu brīvprātīgi un pakāpeniski iesaistīt mūsdienu kultūras bagātībā. Nelabvēlīgais audzināšanas stils aizkavē lielāko daļu bērna dotību attīstību un arī būtiski ierobežo bērna emocionālo komfortu. Nelabvēlīgais audzināšanas stils var rasties dažu audzinātāju aizspriedumu vai personīgo trūkumu dēļ (Psiholoģijas vārdnīca, 1999).

Vēl var izdalīt tādus jēdzienus kā sociālā dezadaptacija un skolas dezadaptācija. Sociālā dezadaptācija ir sociāli nepieņemamu uzvedības formu izmantošana vai destruktīvo sabiedrības un personības attīstībai stratēģiju izmantošana pašrealizēšanai (Psiholoģijas vārdnīca, 1999). Skolas dezadaptācija ir neiespējamība izglītoties skolā un adekvāti sadarboties bērnam ar apkārtējiem konkrētajā mikrosociālajā vidē. Skolas dezadaptācija kavē bērna personības pilnvērtīgo attīstību un viņa dotību realizāciju. Skolas dezadaptācija visbiežāk izpaužas bērna neiespējamībā apgūt programmas saturu, ka arī, sociāli nepieņemamā uzvedībā. Faktori, kuri ietekmē skolas dezadaptāciju:

  • skolas vide (individuālo pieeju neizmantošana, nelabvēlīgais un neadekvātais audzināšanas stils, bērna necieņa, palīdzības nesniegšana);
  • ģimenes vide (nelabvēlīga materiālā, sadzīves un emocionālā situācija ģimenē);
  • mikrosociālā vide (negatīva ietekme, psihotropu vielu pieejamība);
  • makrosociāla vide (sabiedrisko un morālo ideālu deformācija, visatļautība, pašrealizēšanas vietā materiālu labumu gūšana)
  • fizioloģiskais faktors (smagas un hroniskas slimības, dzirdes, redzes, runas traucējumi u.c.);
  • psihiskais faktors ( psihiskie traucējumi u.c.) (Psiholoģijas vārdnīca, 1999).

Apkopojot visas definīcijas, var secināt, ka adaptācijas jēdziens ir saistīts ar psiholoģiju, socioloģiju, pedagoģiju, ka arī ar fizioloģiju. Adaptācija ir viens no nosacījumiem dzīvojot sabiedrībā, jo katram cilvēkam savā dzīvē ir jāpielāgojas jauniem, neparastiem viņam apstākļiem, īpaši mūsdienu pārmaiņu laikā. Lai samazinātu cilvēku, kuri nevar pielāgoties sociālai videi, būtu vēlams vairāk uzmanības pievērst bērnu audzināšanas stiliem. Adaptācijas procesā jebkuram cilvēkam, īpaši skolēnam, ir nepieciešams atbalsts, lai cilvēks varētu adekvāti uztvert apkārtējo vidi un sevi pašu, veidot attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, spētu mācīties, strādāt, domāt, organizēt savu laiku un spētu mainīties.

    1. Adaptācijas procesa raksturojums

Adaptācijas procesā indivīds pieņem grupā izveidojušās uzvedības normas, vērtības darbības un saskarsmes paņēmienus, t.i., ienākot jaunajā grupā, sākumā novērtē un apgūst tajā atzītās starppersonu attiecību īpatnības, prasības utt., adaptācijas process ir atkarīgs no tās mērķiem un cilvēka vērtību orientācijas. Č. Moriss uzskata, ka adaptācija ir konfliktu risināšanas veids starp vēlmēm un pieņemtajām uzvedības normām. Pastāv vairāki veidi, kā risināt šos konfliktus:

  • pārvaldīt impulsus un kontrolēt savu uzvedību atbilstoši esošajiem paradumiem;
  • mainot apkārtni, samazināt spriedzi;
  • būt jūtīgam pret savām vēlmēm un vajadzībām.

No tā izriet trīs adaptācijas tipi:

  • Cilvēks ir atturīgs un ieturēts, noliedz esošas impulsus, apspriež tieksmes, kas rada neērtības, cilvēks ir disciplinēts un pietiekami patstāvīgs.
  • Cilvēks tiecas „iekarot skatuvi”, iedarboties uz objektiem, izraisa tajos pārmaiņas, cenšas mainīt pasauli un pakļaut savām interesēm.
  • Cilvēks ir pasīvi orientēts, atkarīgs no savas apkārtnes, ļauj tai iedarboties uz sevi”. (Bērna psiholoģiski pedagoģiskā iedrošināšana, pārejot no sākumskolas uz pamatskolu: atbalsts, sadarbība, palīdzība, 2002).

Adaptācijas procesa pamat tipi formējās atkarībā no indivīda motīviem un vajadzībām. Viens no indivīda adaptācijas tipiem ir tas, kuru raksturo aktīvā ietekme uz sociālo vidi. Otrajam adaptācijas tipam ir raksturīga pasivitāte, grupas mērķu un vērtību pieņemšana.

Sociālās adaptācijas procesā ir svarīga sociālo lomu pieņemšana. No tā, cik adekvāti cilvēks pieņem sevi un savus sociālos sakarus, atkarīga sociālās adaptācijas efektivitāte. Izkropļoti vai nepietiekami attīstīti priekšstati par sevi rada traucējumus sociālajā adaptācijā. Sakars starp jau esošo informāciju, agrākajiem priekšstatiem un jauno situāciju, atbilstība starp sociālajiem signāliem un agrākajiem priekšstatiem rada psiholoģisko komfortu un pozitīvas emocijas, notur līdzsvaru. Bet, ja cilvēks ieguvis informāciju, kas neatbilst viņa uzskatiem, nostājai, tad rodas negatīvas emocijas un iekšējais līdzsvars tiek traucēts().

Bērna adaptācijai skolā iespējami trīs līmeņi:

  1. Augsts līmenis- bērns pozitīvi attiecas pret skolu, adekvāti uztver izvirzītās prasības, viegli apgūst mācību materiālu, pilnīgi apgūst programmu, uzņemas atbildību, uzmanīgi klausās skolotāja norādījumus, izpilda uzdoto bez ārējas kontroles, izrāda interesi par patstāvīgo darbu visos priekšmetos, labprāt veic dažādus pienākumus, klasē gūst labvēlīgu atzinību.
  2. Vidējs līmenis- bērns pozitīvi attiecas pret skolu, saprot mācību materiālu, apgūst pamatprogrammu, patstāvīgi veic tipveida uzdevumus, uzmanīgs uzdevumu izpildē, ir atbildības sajūta, bet prasa kontroli, koncentrējas uz savām interesēm, gatavojas stundām, izpilda uzdoto, draudzējas ar daudziem savā klasē.
  3. Zems līmenis- bērns pret skolu izturas noliedzoši vai vienaldzīgi, sūdzas par sliktu veselību, ir ar pazeminātu noskaņojumu, ir disciplīnas traucējumi, mācību materiālu apgūst fragmentāri, neizrāda interesi par patstāvīgiem uzdevumiem, stundām gatavojas neregulāri, ir nepieciešama palīdzība un kontrole, darba laikā pauzes, klasē nav tuvu draugu (Bērna psiholoģiski pedagoģiskā iedrošināšana, pārejot no sākumskolas uz pamatskolu: atbalsts, sadarbība, palīdzība, 2002).

Galvenie faktori, kas skolā rada problēmas mācībās un uzvedībā, ir nespēja pielāgoties, iekšēja nedrošība un bailes tikt atstumtam. Adaptācija rodas tad, kad rodas stress, kamēr cilvēks nenonāk kaut kāda stresa situācijā viņam nav vajadzības pēc adaptācijas. Tas notiek ne tikai bioloģiskā līmenī, bet arī sociālajā, kur cilvēka adaptācijas spējas ietekme cilvēka saziņas spējas, cilvēka konfliktu risināšanas spējas un šīs spējas ir tas, kuras ietekme cilvēka personības socializāciju (Balsons, 1995, 24).

Grūtības pielāgoties, sarežģīta sociālā adaptācija rada antisociālo uzvedību jeb dezadaptāciju. Skolas dezadaptācija ir viena no būtiskākajām mūsdienu problēmām. Ar skolas dezadaptāciju var tikt saprastas jebkādas grūtības, kas rodas skolēnam mācību laikā skolā. Par skolas dezadaptācijas galvenajiem rādītājiem tiek uzskatīti fiksējami psihiskās attīstības traucējumi. Skolas dezadaptācija izpaužas uzvedības problēmās, grūtības mācīties rada nesekmību un apgrūtina savstarpējās attiecības ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Skolas dezadaptācija bieži vien ir kā „vecuma norma”, kas izpaužas kā attiekšanās iet uz skolu, disciplīnas traucējumi. Lai novērstu dezadaptāciju skolā, ir būtiski:

  • sadarboties ar ģimeni;
  • ja nepieciešams, bērnu ārstēt, veikt somatisko traucējumu profilaksi;
  • veikt intelektuālo, emocionālo un personības attīstības traucējumu korekciju;
  • veikt skolotāju psiholoģisko konsultēšanu par attiecīgā bērna individuālajām grūtībām mācībās;
  • veidot skolēnu kolektīvā pozitīvu, atbalstošu, labvēlīgu psiholoģisko klimatu;

uzlabot skolēnu savstarpējās attiecības”. (Barone, 2007)

Sekmīgas adaptācijas nosacījumi ir skolēnu vecuma īpatnības, kas var procesu gan atvieglot, gan sarežģīt. Parasti adaptācijas nepieciešamība rodas saistībā ar cilvēka darbības un sociālās vides kardinālu maiņu. Adaptācijas procesa nozīmi apliecina humānās pedagoģijas atziņas, ka mācību un audzināšanas pamatā jābūt bērna dzīves problēmām un iespējai izzināt tieši viņam aktuālo. Uzsākot pamatskolas gaitas, skolēnam zināmā mērā ir traucētas vismaz triju līmeņu (pēc A. Maslova) vajadzības:

  • eksistences- vajadzība pēc drošības (kas mani sagaida, vai nebūs briesmīgi, vai nebūs grūti);
  • sociālās – vajadzība pēc piederības, pozitīva novērtējuma (vai vienaudži mani pieņems, vai ar mani draudzēsies, vai skolotājiem patikšu);
  • izziņas- vajadzība pēc iespaidiem, informācijas (ko darīsim, vai būs interesanti, ko es uzzināšu) (Barone, 2007).

Pielāgošanas spēja lielā mērā nodrošina organisma optimālu funkcionēšanu, tiklīdz mainās apstākļi. Cilvēkam ir adaptīvas sistēmas, kas sāk darboties intensīvāk, tikko tas nepieciešams. Tāpat kā jebkura pārkārtošanās arī adaptācija prasa noteiktu piepūli, sasprindzinājumu un funkcionālo pastiprinājumu. Šāda situācija tiek dēvēta par saspringto adaptāciju. Paaugstināta adaptīvo sistēmu funkcionēšana var veicināt organisma darbību nelabvēlīgā režīmā, veidojot patoloģisko adaptāciju. Tās tipiska pazīme ir slimība. Pie paaugstinātas adaptīvo mehānismu darbības parādās stresa reakcija. Ar to varētu izskaidrot bērnu slimošanu, paaugstinātu temperatūru, nervozitāti un nomāktību sākot sākumskolas un pamatskolas posmu. Jāņem vērā arī psiholoģiskais, ne tikai fizioloģiskais izskaidrojums. Adaptācijas spējas ir iedzimts dzīves spējas potenciāls, kas formējas periodā, kad norit pirmie pielāgošanās mēģinājumi. Protams, nav iespējams runāt par bērna adekvātu reālās apkārtējās vides uztveri caur personīgā uztraukuma prizmu, par adekvātu attiecību un saskarsmes sistēmu ar klasesbiedriem un mazpazīstamajiem skolotājiem. Tas viss sarežģī mācību procesu (Barone, 2007).

Adaptācijas procesa norise ir cieši saistīta ar skolēnu izziņas spējam- ar skolēnu attapību, apķērību un spēju ātri saprast, risināt problēmas, iedomāties, iztēloties, spēju mācīties no pieredzes u tml. Svarīgākie izziņas spēju aspekti ir:

  • spēja darboties ar abstrakcijām (idejām, simboliem, attiecībām, jēdzieniem, principiem) vairāk nekā konkrētām lietām (mehāniski instrumenti, fiziski objekti);
  • spēja risināt problēmas- tikt galā ar jaunām situācijām, nevis vienkārši atkārtot labi ietrenētas reakcijas uz pazīstamām situācijām;
  • spēja iemācīties, it īpaši iemācīties un lietot abstrakcijas, kuras ietver vārdus un simbolus.

Izziņas spēja ir saistīta ar cilvēka adaptācijas spēju, jo vairāk ir attīstīta izziņas spēja, jo ātrāk cilvēks var pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Var teikt, ka adaptācija ir izziņas spējas sastāvdaļa, jo adaptācijas periodā ir jāpielāgojas jaunajiem, neparastiem apstākļiem, bet viens no izziņas spējas aspektiem ir prasme tikt galā ar jaunām situācijām (Berliners, Geidžs, 1999).

Adaptācijas nepieciešamība parasti rodas saistībā ar cilvēka darbības un viņa sociālās vides kardinālu maiņu. Jauna situācija jebkuram cilvēkam ir zināmā mērā satraucoša. Bērns, nonākot tajā, pārdzīvo emocionālu diskomfortu, jo viņam ir nenoteikti priekšstati par skolotāja prasībām, par mācību īpatnībām un nosacījumiem, par uzvedības prasībām un normām klases kolektīvā u.tt. Šo stāvokli var nosaukt par iekšējā sasprindzinājuma, piesardzības stāvokli, kas apgrūtina pieņemt kā intelektuālus, tā arī personīgus lēmumus. Ja tāds psiholoģisks sasprindzinājums ir ilgstošs, tad tas var novest līdz dezadaptācijai, kad bērns skolā kļūst nedisciplinēts, neuzmanīgs, bezatbildīgs, atpaliek mācībās, ātri nogurst un vienkārši nevēlas apmeklēt skolu. Šādā situācijā bērns nespēj adekvāti uztvert apkārtējo vidi, kā arī adekvāti veidot attiecību un saskarsmes sistēmu ar vēl nepazīstamiem klases biedriem un skolotājiem. To visu apgrūtina arī pats mācību process, tādēļ produktīvs darbs stundās kļūst problemātisks. Potenciāls teicamnieks var arī kļūt par atpalicēju un kavētāju. Ne mazāk svarīgs adaptācijas process ir arī skolotājam, kurš, nepazīstot savus skolēnus, nevar sekmīgi organizēt, individualizēt un diferencēt mācību procesu. Neatkarīgi no tā, kādā veidā sākas mācību gads skolā, tā vai citādi adaptācijas process notiek. Un viens no skolas uzdevumiem ir veltīt laiku adaptācijas procesam un padarīt to efektīvu. Tāpēc adaptācijas procesa jēga ir darīt visu, lai dabiskais adaptācijas process kļūtu intensīvāks (Adaptācijas periods skolā. No pieredzes darbā ar 1., 5., 10. klasēm, 1997).

Adaptācijas procesā vajag palīdzēt bērniem iepazīties citam ar citu, ar skolotājiem, ar jauno mācību situāciju, ar skolu un skolēnu noteikumiem. Šo periodu var nosaukt par savdabīgu iniciāciju jaunajā vecumā, jaunajā attiecību sistēmā ar pieaugušajiem, vienaudžiem un pašiem ar sevi. No tā izriet uzdevums ieaudzināt personīgos savstarpējās sadarbības likumus, balsoties uz reālās pieredzes sadarbības pamata sniedzot pieredzi sadarbībai pāros, grupās un klasē, apzinoties to, kas traucē un palīdz kopīgā darbā. Lai bērniem būtu vieglāk un interesantāk iepazīties gan ar jauno situāciju, vidi, gan ar apkārtējiem cilvēkiem, skolotājs var izmantot iedrošināšanu un tās metodes. Adaptācijas periods skolēnam ir pirmais iespaids par skolu vispār, sevišķi pirmajā klasē. Piektajā klasē pirmais iespaids par jauno mācību saturu, par jauno kolektīvu. Iedrošinājuma nozīme klasē ir ļoti liela un būtiska, īpaši adaptācijas periodā, jo skolēns jaunajos apstākļos jūtas nedroši un nebrīvi (Lopes, Mestre, Guil, Kremenitzer, Salovey, 2012).

Vissvarīgākais skolotāja uzdevums ir gādāt, lai neviens skolēns nezaudētu pašapziņu un lai bērns, kura pašapziņa ir iedragāta, ar savas skolas un sava skolotāja palīdzību atgūtu ticību sev. Drosme ir pamats, uz kura bērni veido savu personību, un tā noteikti ir visvērtīgākā dāvana, ko skolotājs var skolēniem sniegt. Lai drosmi attīstītu, skolotājam vislabākais palīgs ir iedrošinājums. Adaptācijas procesā ir svarīgi, lai skolēns nepazaudētu ticību sev, jo, ja tā notiks, tas var novest līdz dezadaptācijai. Bērni, kas tic savām spējām, tiek galā ar dažādam prasībām, ko viņiem izvirza, tāpēc dabiskais adaptācijas process viņiem norit ātrāk un intensīvāk. Turpretim vīlušies bērni, kuri ir zaudējuši ticību sev, nespēj tikt galā ar prasībām, ko skola viņiem izvirza (Balsons, 1995).

Kļūdainas pieejas pamatā ir aizradīšana uz skolēnu kļūdām. Šī pieeja ir viens no lielākajiem šķēršļiem skolēnu mācīšanas procesā. Tā atspoguļo uzskatu, ka bērnu zināšanas neuzlabosies, ja viņu kļūdas, tūļība, nekārtība vai trūkumi netiks parādīti kā labojami. Tas iedragā skolēnu pašapziņu un pašcieņu. Koncentrēšanās uz kļūdām rāda, ka skolotājs ļoti maz uzticas bērnu spējām un gribai kļūt labākiem bez viņa iejaukšanās. Kļūdaina pieeja liecina par pilnīgu neticību bērnu spējām un nevēlēšanos apgūt jaunus rīcības paņēmienus. Kļūdaina pieeja sagrauj bērna pašpārliecinātību. Adaptācijas periodā skolai ir jāpanāk, lai skolēns izveidotu pozitīvu priekšstatu par skolu, un, ja skolēns nejutīsies pārliecināts, viņš nevarēs justies droši skolā. Bērna pašapziņa zūd arī, ja skolotājs izrāda labvēlību tikai ar nosacījumu, ka skolēni būs labāki (Balsons, 1995).

Skolotājs skolēnus visu laiku tieši vai netieši pārliecina, ka viņu pašreizējie sasniegumi nav pietiekami, jo varētu būt labāki. Skolotāji bērniem bieži vien laupa pašapziņu, attiekdamies atzīt par labu viņu snieguma līmeni konkrētā brīdī (Balsons,1995).

Labvēlība ar nosacījumiem ir raksturīga visam mācību procesam kopumā, bet īpaši nozīmīgi un svarīgi to nepieļaut pašā sākumā, adaptācijas periodā, kad skolotājs var domāt, ka viņš it kā pamudina skolēnus uz labākiem sasniegumiem, uzrādot viņiem tādu labvēlību, ka tagad ir labi, bet varētu būt labāk, jo viss ir priekšā. Tas skolēnam neļaus justies droši skolā un nesekmēs viņa turpmāko darbību tajā (Balsons, 1995).

Nākamais, kas rada vilšanos skolēniem par skolu ir izteikts sacensības gars, kas valda klasē. Salīdzinot skolēnu sasniegumus, skolotājs veicina sacensību starp viņiem. Iedalīšana un grupēšana pa zināšanu līmeņiem arī veicina sacensības garu, turklāt skolu ziņojumi, kas sarindo skolēnus pēc sekmju līmeņa, uztur spēkā iedomu, ka cilvēks ir pelnījis vietu un viņam ir vērtība tikai tad, ja viņš var būtu pārāks par citiem. Klasē, kur valda sacensības gars, skolēnos neattīstās pašapziņa, jo katrs bērna sniegums tiek samērots ar to, ko veic citi. Nebūdams drošs par savu stāvokli, ikviens skolēns tiecas atrast savu vietu, pieņemamā un nepieņemamā veidā tiekdamies izrādīties labāks par citiem. Sacensības gars, ko pastiprina grupēšana pēc sekmēm un ko vecāki un skolotāji iepotē skolēnos, rada priekšstatu, ka jāizceļas un jābūt labākam par citiem (Balsons, 1995; Špona, 2005, Lopes, Mestre, Guil, Kremenitzer, Salovey, 2012).

Tāpēc ir svarīgi pašā sākumā, adaptācijas periodā skolēniem radīt sadarbības atmosfēru, nevis sacensības garu, lai tas skolēnus neaizvestu līdz bezjēdzīgai uzvedībai un saspringtām attiecībām starp klases biedriem, lai skolēni varētu sadarboties savā starpā, kas, savukārt dos papildus iespējas gan skolotājam, gan skolēniem, jo, piemērām, ja rastos tāda situācija kā viens skolēns kaut ko nesaprot un lūdz palīdzību tam, kas saprot kādu materiālu. Valdot sacensības garam, tas skolēns, kurš saprot nemūžam nepalīdzēs otram, jo starp viņiem ir sacensība, bet valdot sadarbības garam, viņš palīdzēs tam, kurš nesaprot un iegūs labumu gan sev, jo viņš atkārtos materiālu, kā arī vēlreiz pārliecināsies, ka visu ir pareizi sapratis, jo viņš skaidro to citam, gan tas otrs gūs labumu, jo viņš sapratis materiālu un viņam skaidros nevis skolotājs, bet klases biedrs, ar kuru komunicēt ir daudz vieglāk nekā ar skolotāju, jo viņi abi atrodas vienādā pozīcijā- skolēni. Sadarbības atmosfēra veicinās klases iekšējo labvēlīgo klimatu, kas savukārt padarīs intensīvāko adaptācijas procesu pašā sākumā (Špona, 2005).

Bērni ir ļoti emocionāli, viņi daudz ko jūt, tāpēc skolotājs nedrīkst iepriekš domāt, ka lielākā daļa no skolēniem nemācīs viņa priekšmetu, jo tad pats skolotājs necentīsies pasniegt tā, lai ieinteresētu skolēnus sava priekšmetā, jo pēc viņa domām, tik un tā vairākums neko nedarīs un gribēs tikai „tikt cauri”. Skolēni nebūs ieinteresēti, jo skolotājam ir jau negatīvas gaidas attiecībā uz skolēnu mācīšanos. Jau pašā sākumā bērnu vajag ieinteresēt, iedrošināt, lai adaptācija viņam būtu ātrāka un efektīvāka, lai skolēns būtu ieinteresēts darboties skolā, aktīvi piedalīties skolas dzīvē (Špona, 2005; Lopes, Mestre, Guil, Kremenitzer, Salovey, 2012).

Lai nepieļautu augstāk minētās kļūdas, skolotājam jāprot iedrošināt skolēnus. Iedrošinājums ir atkarīgs no skolotāja attieksmes. Skolotāji, kuri pieņem un novērtē skolēnus tādus, kādi viņi ir konkrētā brīdī, kuri liek saprast, ka tic viņu spējām mācīties un attīstīties, kuri pamana un novērtē patiesus centienus uzlabot sekmes, rada tādu vidi mācībām, kas palīdz veidot uz savstarpēju uzticību un cieņu balstītas attiecības. Uzticība un cieņa ir iedrošinājuma galvenās sastāvdaļas. Skolotājiem, lai iedrošinātu skolēnus, ir jācenšas:

  • atzīt par vērtīgu bērnu tādu, kāds viņš ir;
  • izrādīt ticību bērnam, tā ļaujot viņam ticēt sev pašam;
  • ticēt bērna spējām;
  • iegūt bērna uzticību, ceļot viņa pašcieņu;
  • atzīt paveikto un atzinīgi novērtēt pūliņus;
  • izmantot grupu tā, ka bērns var būt drošs par savu vietu tajā;
  • palīdzēt pakāpeniski un psiholoģiski pamatoti attīstīt iemaņas, lai skolēns varētu gūt panākumus;
  • pamanīt bērna stiprās puses un labās īpašības un koncentrēt uzmanību uz tām; izmantot bērnu intereses, lai aktivizētu mācību darbu (Balsons, 1995).

Skolotājs var izmantot metodes un pieejas, kas palīdz attīstīt pašpaļāvību citos:

  • izturēties labvēlīgi pret indivīdu un ticēt tam, kāds tas ir (nevis tā potenciālam);
  • uztvert kā pašsaprotamu, ka cilvēks tiks galā ar uzdevumiem, un izrādīt to ar savu rīcību;
  • sastopoties ar sliktas uzvedības izpausmēm, nošķirt nodarījumu no darītāja;
  • apstiprināt, ka kļūdas, sakāves vai neveiksmes ir kas parasts, nevis katastrofāls;
  • uzsvērt prieku par darbošanos un gandarījumu par sasniegto, nevis tikai par tā novērtējumu;
  • atzīt panākumus un krietni uzslavēt par patiesu centību;
  • izrādīt pārliecību par cilvēka spējām un dotībām un izvairīties salīdzināt viņu ar citiem;
  • pieļaut atšķirības mācīšanās ātruma, pacietības, kārtīguma vai intereses ziņā;
  • nekad neuzskatīt cilvēku par bezcerīgu, lai arī cik ļoti viņš pretotos iedrošinājumam.

Bērnu iedrošināšanā skolotāja attieksmei ir ļoti liela nozīme. Skolotājam jāattīsta labās īpašības un stiprās puses un jāmazina kļūdas un trūkumi. Skolotājam arī jāuzsver rīcība, process, nevis rezultāts (Balsons, 1995; Špona, 2005).

Iedrošināšanas izmantošana ir svarīga visā skolēnu skolas dzīves gaitā, bet īpaši jau pašā sākumā, kad notiek adaptācijas process skolēniem, kad viņi iepazīstas ar skolu, skolotājiem, visu skolas sistēmu, kā tā darbojas un kā tajā jāiekļaujas skolēnam. Iedrošināšana palīdzēs bērniem justies brīvāk, drošāk, viņi izjutis piederību skolai, klasei, kas savukārt veicinās viņu adaptāciju skolā, jo, kā ir zināms, drošība, brīvība, sadarbības atmosfēra, labvēlīga iekšējā vide- fiziskā vide, psiholoģisks klimats palīdz cilvēkam pielāgoties viņam jaunajā situācijā. Skolēnu adaptācijas periods ir arī svarīgs skolotājiem, jo viņi nevar nepazīstot savus skolēnus veiksmīgi organizēt mācību procesu.

Literatūras un avotu saraksts

  1. Adaptācijas periods skolā. No pieredzes darbā ar 1., 5., 10. klasēm (1997) Autoru kolektīvs. Rīga: NT,  74 lpp.
  2. Balsons M.(1995) Kā izprast klases uzvedību. Rīga: Lielvārds, 208 lpp.
  3. Barone I. ( 2007, janvāris ) Skolēni adaptācijas procesā. Skolotājs Nr. 1, 94.-97. lpp.
  4. Berliners D.C., Geidžs N.L. (1999) Pedagoģiskā psiholoģija. Rīga:Zvaigzne ABC, 662 lpp.
  5. Bērna psiholoģiski pedagoģiskā iedrošināšana, pārejot no sākumskolas uz pamatskolu: atbalsts, sadarbība, palīdzība (2002) Autoru kolektīvs. Rīga: Rīgas pilsētas izglītības, jaunatnes un sporta departaments, 253 lpp.
  6. Bronfenbrenner, U. (1994). Ecological models of human development. In T. Husen & T.N. Postlethwaite (Eds.), Internacional encyclopedia of education (2 d ed.,Vol.3).Oxford: Pergamon Preee/Elsevier Science.
  7. Garleja, R. (2006). Cilvēkpotenciāls sociālajā vidē. Rīga: RaKa.
  8. Lieģeniece, D. (1999). Kopveseluma pieeja audzināšanā. Rīga: RaKa.
  9. Lopes, P., Mestre, J, Guil, R, Kremenitzer, J, Salovey, P. (2012). The Role of Knowledge and Skills for Managing Emotions in Adaptation to School: Aocial Behavior and Misconduct in the Classroom. American Educational Search Journal, Numer 4- pp.710. – 742.
  10. Ļubļinska A. Bērnu psiholoģija. Rīga: Zvaigzne, 1979, 382 lpp.
  11. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca (2000) Autoru kolektīvs. Rīga: Zvaigzne ABC, 248 lpp.
  12. Psiholoģijas vārdnīca (1999) Autoru kolektīvs. Rīga: Mācību grāmata, 157 lpp.
  13. Svence G. (1998) Personības attīstības psiholoģija. Ievas Kalves datorsalikums,179 lpp.
  14. Špona A. Audzināšanas process teorijā un praksē. Rīga: RaKa, 2004, 190 lpp.

Citi darbi šajā kategorijā

Viedie materiāli

Ievads Pēdējo desmit gadu laikā tehnoloģijas attīstās arvien straujāk un mērķtiecīgāk, cilvēku vajadzības un pieprasījums produktu/pakalpojumu unikalitātei, produktivitātei un izmantošanai kļūst arvien kompleksāks, daudzdimensionālāks. Tas

Sociāli emocionālā mācīšanās skolās

Pedagogi, vecāki un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka izglītībā jākoncentrējas uz būtisku sociālo un emocionālo spēju atbalstīšanu, lai palīdzētu bērniem veiksmīgi orientēties pasaulē. Šis plašais

Saudzezim dabu

Ievads Viens no galvenajiem skolotāja uzdevumiem ir attīstīt izziņas interesi par mācību priekšmetu. Šo interesi var veicināt, izmantojot dažādas klases un ārpusklases aktivitātes. Spēļu uzdevumi

Iegūstiet piekļuvi visiem +5000 izpildītiem mācību darbiem.

Par 9.90 € jūs varat:
– Pārskatīt visas mūsu arhīvā pieejamās lapas.
– Lejuplādēt jebkurus 10 failus.

Piekļuve būs aktīva 24 stundas.

Jūs varat veikt maksājumu ar jebkuru bankas karti.

Majasdarbs.lv

Vai vēlies pasūtīt mācību darbu?

Cookie

Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes – tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai, kā arī iespējamai saziņai, ja kādā no lapā aizpildāmajām formām norādīsiet savu kontaktinformāciju.