Pārdomas par cilvēka ētisko attieksmi pret dabu.
Viena no svarīgam ētikas vērtībām ir cieņa un gods, kuri mūsdienas diemžēl zaudē savu nozīmi. Gods un cieņa ir morālās apziņas jēdzieni, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, bet arī pret mums apkārtējo vidi. Cieņa pret cilvēka izcelsmi – dabu. Manuprāt, mūsu sabiedrība pavirša attiecas pret galveno dzīves sastāvdaļu. Cieņa kopā ar atbildību un sirdsapziņu ir cilvēka tikumības iekšējā kontrolētājs, kas neļauj cilvēkam pašam savās un citu acīs to zaudēt. J.Marcinkevičs ir teicis: “Daba ir radījusi cilvēku, lai būtu, kas dabu dārgu tur un mīl, kas dabu apbrīno un saudzē.” Ar ko mēs šodien izprotam vārdus „dabas draugs”? Šeit jāpadomā par vides aktīvistiem, kuri cenšas sakopt apkārtni, un dzīvo ļoti veselīgu un dabai nekaitīgu dzīves veidu. Taču salīdzinot ar citiem cilvēkiem šie „dabas draugi” ir neticami mazā skaitā, bet tādi, kuri cenšas iegūt labumu no dabas un apzināti vai ne...