Retorika, tās vēsturiskā attīstība

LATVIJAS UNIVERSITĀTE
Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte
Profesionālā studiju programma “Izglītības darba vadītājs un viena mācību priekšmeta skolotājs”

Referāts runas mākslā

RĪGA 2020

Retorika, tās vēsturiskā attīstība

Ir zināms, ka runas talants ir viens no nozīmīgākajiem cilvēka talantiem. Tās palīdz saskarsmē ar citiem cilvēkiem, tās ļoti noder, veidojot karjeru, pārstāvot dažādus projektus, reklamējot izgatavotu produktu, aizstāvot viedokli diskusijās. Jau no vissānākajiem laikiem cilvēki centušies saprast iedarbīga un izteiksmīga vārda noslēpumaino spēku. Zinātnieki, kas no antīkās Grieķijas laikiem pievērš uzmanību dažādiem ar publisko runu saistītiem jautājumiem, sauc par retoriku. [1]

Retorika ir viena no vissenākajām zinātnēm. Par tās sākumu tiek uzskatīts laikposms ap 5.gs.p.m.ē. Senajā Grieķijā. Grieķu daiļrunas teorijas pirmsākumi meklējami Sicīlijā – Sirakūzās. Pirmās runas bija tiesu runas, un arī retorikas teorijas aizsākumi saistīti ar pirmajiem tiesu runas sacerētājiem – Teisiju un Koraku. Viņi Sarakūzās nodibināja oratoru skolu un saviem skolēniem, pirmkārt, centās iemācīt pārliecinoši runāt. Pārliecināšanas spēks, pēc Teisija un Koraka domām, pamatojas galvenokārt uz argumentu ticamību, nevis uz to patiesumu. [2]

Viens no visievērojamākajiem sengrieėu tiesas runu sacerētājiem bija Līsijs (445. – 380.g.p.m.ē.). Ziņas par šo daiļrunas meistaru varam atrast Līsija tiesas runu izlasē. Līsijs pievērsies tiesas runu sacerētāja jeb logogrāfa profesijai. Viņa tiesas runu savdabība ir raksturu izveide. Viņa radīto runu varoņi ir daudzveidīgi un pārliecinoši, tie runā dabiski, atbilstīgi savam intelektuālajam līmenim. Līsija tiesas runas šėiet kā krāšņas sadzīves ainas, kurās ieraugāma Atēnu pilsoņa mājas dzīve, vīra un sievas, vecāku un bērnu savstarpējas attiecības. Tās valdzina ar savdabīgu emocionālu noskaņojumu. [3]

Bez tiesas runām Senajā Grieėijā populāras bija arī svinīgās runas. Par šo runu aizsākumu tiek uzskatītas kapu runas kaujās kritušo varoņu piemiņai. Šādu kapu runas teicis slavenais seno Atēnu valdnieks Perikls (ap 490.-429.g.p.m.ē.), kurš bijis arī talantīgs orators. Perikla runa ir izteikti cildinoša. Tajā skan slavinājums varonībai, tēvzemes mīlestībai, krietnumam. Perikls slavē ne tikai kritušos varoņus, viņš neaizmirst cildināt Atēnu valsti, kuras valdnieks viņš ir. [4]

Vēlāk cildinošas runas sāka teikt ne tikai bēru gadījumos, bet dažādos svinīgos brīžos – jubilējās, valsts svētkos. Viens no ievērojamākajiem svinīgo runu sacerētājiem bija Gorgijs (485.-380.g.p.m.ē.). Viņš tiek uzskatīts par pirmo profesionālo daiļrunātāju, kuram ir liela nozīme daiļrunas teorijas un daiļprozas attīstībā. Gorgija teiktās runas tautas sapulcē ļoti iespaidoja atēniešus, īsā laikā viņš iemantoja lielu popularitāti un daudz skolnieku. Par daiļrunas daiļrunas galveno uzdevumu Gorgijs uzskatīja ilūzijas, “apmāna” radīšanu. Runai klausītājs jāapbur. Šīs mērķis sasniedzams ar runas formu – stilu. Gorgija runu stilistiskā apdare bija visās detaļās rūpīgi pārdomāta un izsmalcināta. Viņš bagātīgi izmantoja metaforas un dažādus runas izrotājumus, kas vēlāk tika nosaukti par “Gorgija figūrām”. [5]

Seno Atēnu politiskajā dzīvē nozīmīga vieta bija ierādīta arī politiskajām runām. Tieši politiskajās runās tiešā un uzskatāmā veidā atklājās senā grieėa pilsoniskā stāja un raksturs. Politiskie oratori savas runas veidoja, izmantodami daudzus retoriskus jautājumus. Tie aktivizēja, uztrauca klausītājus, lika kopā ar oratoru meklēt uz tiem atbildes.Viens no visslavenākajiem sengrieķu politiskajiem oratoriem bija Dēmostens (384.-322.g.p.m.ē.). Dēmostena runās grieķu klasiskā oratora māksla sasniegusi augstāko virsotni, runu raksturīgākās īpašības bija spēks un enerģija, kas bieži vien apvienojās ar zināmu asumu un sarkasmu. Izcilas bijušas Dēmostena argumentācijas spējas, kas līdz ar viņa runas dāvanām padarīja Dēmostenu par ievērojamāko runātāju, kādu vien pazinusi senatne. [6]

Senatnes oratori un filozofi centās noskaidrot to, kas ir daiļrunas māksla, un arī to, kādai tai jābūt, lai tā būtu pārliecinoša un ietekmīga. Oratora mākslas teorijai līdz ar oratoriem pievērsās arī filozofi. Platona un Aristoteļa darbos varam atrast daudzas būtiskas atziņas par to, kā veidojama pārliecinoša runa. [7]

Platona dialogā “Faids” liela uzmanība tiek pievērsta runas uzbūvei. [8]

Aristotelis darbā “Retorika” toties runā par retorikas būtību, par oratora mākslu kā pārliecināšanas mākslu un lielu uzmanību pievērš stilam. Pēc Aristoteļa domām, runām jābūt skaidrām, vienkāršām un dabiskām. Klausītājus valdzina nevis samākslota, nedabiska runa, bet tāda, kas līdzinās ikdienas runai. Lielu vērību darbā “Retorika” Aristotelis velta arī oratora personības jautājumiem. Oratoram, pēc izcilā filozofa domām, jābūt zinošam, savā runā ieinteresētam un spējīgam pārliecināt klausītājus. [9]

Ne tikai antīkajā Grieķijā, arī senajā Romā oratora māksla bija lielā cieņā un godā. Senās Romas oratori mācījās no sengrieķu retoriem. Sevišķā cienā bija grieėu politiskās runas. Izcilais politiskais darbinieks un orators Marks Tullijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.) daudz mācījies no senā atēnieša Dēmostena.

Viduslaikos retorikas māksla kļuva par visizplatītāko masu saskarsmes veidu, kā arī par galveno politiskās propagandas instrumentu. Liela sprediėu daļa tika veltīta ideoloģiskiem jautājumiem, morāles un sociālās uzvedības normām.

Padomju okupācijas gadi atstājuši lielu iespaidu uz oratora mākslas attīstību Latvijā. Lai varētu attīstīties un uzplaukt oratora māksla, valstī jābūt vārda brīvībai, jābūt demokrātiskas valsts tradīcijām. Pirmajos divdesmit Latvijas brīvvalsts gados, kuros vārda brīvība bija, tomēr neradās vispārēja interese par oratora mākslu. Politiķi Saemā vēl tikai mācījās paust savu viedokli, pierādīt un argumentēt. Skolās un augstskolās retorika netika mācīta kā atsevišės mācību priekšmets. Par daiļrunu runāja saistībā ar aktiera mākslu, to iekļāva arī valodas kultūras tematikā, apmācot skolotājus.

Latviešu valodas vārdnīca piedāvā sekojošu jēdziena skaidrojumu “Retorika – pirmkārt, ir daiļrunas mācība, zinātne par runas mākslu, un otrkārt, ir apzināta daiļrunības izmantošana, lai panāktu ārēju efektu”. [10]

S. Geikina piedāvā mazliet citādāku retorikas skaidrojumu, ka tā ir teorija par izteiksmīgu runu, par runātā vārda iedarbīgumu, par publiskās runas veidiem un formām. No retorikas viedokļa publiskā runa ir gan pārliecinoša, gan emocionāla. [11]

Urbanoviča I. grāmatā “Ietekmīga valodā” jēdzienu retorika skaidro kā daiļrunas mācību, zinātni par runas mākslu. Šis termins savā sākotnējā nozīme tika lietots runas mākslas apzīmēšanai. Taču laika gaitā runas māksla kļuva par daiļrunības principu un formu kopumu, kas arvien tika attālināts no reālās dzīves, tāpēc par retoriku sāka saukt ļoti tēlainu un izteiksmīgu, taču savā būtībā mazsaturīgu runu. [12]

Retors, pēc Urbanovičas skaidrojuma, ir cilvēks, kas uzstājas ar publisku runu. Vēlāk šo terminu nomaina jēdziens “orators”. Šodien šis jēdziens apzīmē nevis vienkārši ar daiļrunības prasmi apveltītu cilvēku, bet gan personu, kas veic noteiktu sociālu funkciju.[13]

Retorika kā zinātne un mācību priekšmets pastāvējusi un attīstījusies tūkstošiem gadu. Katrs gadsimts tajā ienesis savu saturu. Tā tikusi uzskatīta par savdabīgu literatūras žanru, par zinātni un mākslu. Mūsdienās par retoriku runā un raksta kā par kompleksu disciplīnu, kura iekļauj sevī psiholoăisko, loăisko, lingvistisko, filozofisko, ētisko un māksliniecisko aspektu. [14]

Kā norāda zinātnieki, pirmkārt, retorika ir cieši saistīta ar psiholoģiju. Daudziem publiska uzstāšanās vispirms ir psiholoģiskā problēma, nedrošība, samulsuma, pat baiļu pārvarēšana. Nereti ir pat tā, ka ikdienas sarunās drošs, par sevi pārliecināts cilvēks, labs sarunu biedrs publiskās uzstāšanās gadījumā samulst, viņam sāk trīcēt balss, ķermeņa valoda ir nekoordinēta. Viņš ir pārāk stīvs vai arī pārāk kustīgs. Aktiera mākslā ir tāds jēdziens kā darbs ar sevi. Vispirms sevis sagatavošana lomai, un tikai tad – darbs ar lomu. [15]

Runas mākslas kompetences būtība

Retorika tradicionālā izpratnē ir oratormāksla, prasme pārliecināt, izmantojot vārdus (plašākā nozīme šī prasme ir attiecināma ne tikai uz runātu tekstu, bet arī uz rakstītu).

Retorika sastāv no trīm daļām:

  • māksla pārliecināt, izmantojot valodu,
  • zinātne par mākslu pārliecināt,
  • pats pārliecināšanas process, kas ir balstīts uz morāles principiem.

Viens no pirmajiem retorikas analītiķiem Marks Fabijs Kvintiliāns ir nosaucis retoriku gan par “mākslu labi runāt”, gan arī par “zinātni labi runāt”. Retorika ir mākslas un zinātnes sintēze, kuras apguvē ir nepieciešams gan talants, gan arī zināšanas. Kā bija minēts iepriekšejā apakšnodaļā, pirmās retorikas mācību grāmatas parādījās jau Antīkajā Grieėijā, tomēr galvenās teorētiskās pamatatziņas izstrādāja romiešu autori. Senie domātāji uzskatīja, ka daiļruna balstās uz trim pamatdaļām:

  • iedzimts talants
  • vingrinājumi
  • apmācība [16]

Tradicionāli retorikas objektu dala piecās daļās:

  1. materiāla atrašana – šajā posmā tirk savākts un sistematizēts materiāls,
  2. materiāla izvietošana – materiāls tiek izkārtots pēc noteiktiem kompozicionāliem principiem; parasti tekstu iedala ievadā, izklāstā, izstrādājumā un nobeigumā,
  3. vārdisks formulējums – centrālā retorikas daļa, kas māca par vārdu izvēli; galvenās prasības, kas tiek izvirzītas teksta izveidē, ir šādas: runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstīgai,
  4. domu izteikšna – mācība par izteikšanu lielā mērā balstās uz aktiera meistarību, tā aplūko balss intonāciju, sejas izteiksmi un ėermeĦa kustības, kurām ir jāatbilst saturam un jāveicina runas efektivitāte.
  5. domu atcerēšanās – tā attīsta oratora profesionālo atmiņu. [17]

Šis piecas daļas aptver galvenos veiksmīgas publiskās runas izveides principus. Protams, nevar pieņemt pilnīgi visus antīko retorikas teorētiķu padomus, tomēr galvenie pamatpostulāti ir aktuāli arī mūsdienās.

Retorika ir māksla pārliecināt. Galvenais līdzeklis, ar ko darbojas šīs nozares pārstāvji, ir valoda. Vārdi rada emocijas un pārdzīvojumus, tie var izsaukt dažādus refleksus vai arī nomierināt tos. Vārdi var ietekmēt cilvēka psihisko stāvokli, attieksmi un uzvedību neatkarīgi no viņa gribas vai pat pret to. Runātājs vēlas, lai viņa vārdi klausītājam rada tādus pašus priekšstatus, tēlus, jūtas, taču jau kopš bērna vecumaiedvešanu sastop klausītājā vairāk vai mazāk kritisku attieksmi pret vārdiem, to salīdzināšanu ar savu pieredzi. Praksē arvien pastāv tāda vai citāda piesardzība vai neuzticība, un iedvešana ir saistīta ar pārliecināšanu, izskaidrošanu un ietekmēsanu. [18]

Retoriska runa sākas tad, ja runātājs pats ir pārliecināts par savas runas patiesumu. Runātāja mērķis ir mainīt auditorijas priekšstatu par kādu konkrētu tēmu. Lai to panāktu, ir jāpārzina dažādi retorikas principi un paņēmieni, tomēr arī šīs zināšanas vēl negarantē pozitīvu iznākumu. Retorikā “vārdi” ir cieši saistīti ar “darbiem”.

Diemžēl sociālā prakse ir pierādījusi, ka bieži šie divi jēdzieni nav adekvāti un pat ne tuvi, tāpēc attieksme pret retoriku gadsimtu griežos ir mainījusies, un tagad ar šo vārdu tiek apzīmēta arī tukša, ārēji izskaitināta, bet mazsaturīga runa bez patiesa pārdzīvojuma – tādu mums skaidrojumu dod Svešvārdu vārdnīca. [19]

Runas mākslas stili

Retorikā tiek izcelti oratorisko runu veidi, kas jāzina, lai veiksmīgi runātu katrā konkrētajā situācijā. Tā kā oratorijas izcelsme ir senajā Grieķijā, ir novecojušas oratoru ģintes un veidi, kas mūsdienās ir zaudējuši nozīmi.

Pašreizējā klasifikācija ir šāda:[20]

1) Sociāli politiskā oratorija paredz šādus izpausmes veidus kā ziņojumu par jebkurām ekonomiskām, sociāli politiskām tēmām, diplomātisko un politisko runu, propagandas un mītiņa runu, militāri patriotisko runu, kā arī politisko pārskatu.

2) Akadēmiskā oratorija izceļas ar īpašas terminoloģijas klātbūtni, stingru runas stilu, argumentāciju, loģiku, tas ir, zinātniska runa. Tādi oratorijas žanri kā zinātnisks ziņojums, lekcija, komunikācija, recenzija tiek parādīti šādā formā.

3) Tiesu oratorija ir sastopama dažādās tiesvedībās, un to izšķir ar strīdīgumu, objektivitāti, pierādījumiem, dažreiz tai ir vērtējošs raksturs. Šis tips ietver šādus oratorijas žanrus: apsūdzoša runa, aizstāvējoša runa.

4) Sociālajai ikdienas oratorijai ir vairākas pamatformas, un šāda veida daiļrunības veidam izmantotie oratorijas paņēmieni atspoguļo noteiktas sociālās, ģimenes un ģimenes attiecības. Visizplatītākie šāda veida oratoriskās runas veidi un veidi ir jubilejas, apsveikuma, uzslavas runa, grauzdiņi, bēres, kapa runa;

5) Teoloģiskā un baznīcas oratorija pārstāv sprediķa un citu baznīcas runu oratorijas žanrus. Šim viedoklim ir arī savas īpatnības, kas izteiktas, ja nav argumentācijas, loģikas un pierādījumu, un pats runas saturs nenozīmē, ka tajā vajadzētu būt uzskaitītajiem īpašumiem, auditorija arī negaida, ka parādīsies kādi argumenti.

Verbālā, neverbālā, paraverbālā komunikācija

Verbālā komunikācija kopumā tiek saprasta kā cilvēku verbālā komunikācija viņu kopīgās darbības procesā, mutiskā komunikācija atbilstoši izteiktās informācijas vajadzībām atspoguļo runātāja un klausītāja savstarpēji atkarīgos runas darbus. Šajā gadījumā verbālās komunikācijas aktus vienmēr nosaka ar parametru kopumu, kas nepieciešams to īstenošanai: komunikācijas sfēra, komunikācijas situācija, komunikatīvā kontakta veids, lomu iestatījumi, komunikācijas dalībnieku raksturojums, subjekta satura izteikšanas (atmaskošanas) veidi runāšanā. Klausīšanās, tāpat kā runāšana, attiecas uz runas darbības veidiem. Lai radītu situāciju, ko var saukt par komunikatīvu-runu, ir jābūt tieši klausītāja klātbūtnei. Parasti runātājs darbojas kā ziņojuma iniciators. Sākumā viņš ieprogrammē sarunas gaitu un prognozē klausītāja runas darbības. Mutiskās komunikācijas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, kā komunikācijas dalībnieki saprata viens otru, kā viņi reaģēja uz sarunu biedra vārdiem un izturēšanos, kādas darbības apstiprināja pareizu uztveri atgriezeniskajā saitē. Paredzēt vai uzsākt atgriezenisko saiti runas mijiedarbības laikā ir iespējams, ja katrs no saziņas dalībniekiem izmanto līdzekļus, mehānismus, prasmes, kā arī klausīšanās un runāšanas prasmes.

Ideja par verbālo komunikāciju kā cilvēku komunikāciju kopīgas darbības laikā nozīmē ne tikai mutvārdu, bet arī rakstisku komunikāciju. Ja verbālajā komunikācijā mēs pievēršam uzmanību runājoša klausītāja runas aktivitātei, tad rakstot, runas uzmanība tiek koncentrēta uz rakstnieka (teksta izveidošanas, runas darba autora) un lasītāja vai lasītāja lomām.

Lasīšana un rakstīšana ir neatkarīgi runas aktivitātes veidi. Tajā pašā laikā runas un rakstīšanas darbību īpašības tajā pašā komunikācijas situācijā ir diezgan salīdzināmas.

Līdztekus verbālajiem saziņas līdzekļiem, kā minēts iepriekš, neverbālajiem līdzekļiem ir liela nozīme. Terminu “neverbālā” parasti saprot kā neverbālo valodu. Tas apvieno plašu parādību loku, iekļaujot ne tikai cilvēka ķermeņa kustības un runas skaņas modalitāti, bet arī dažādus vides elementus, apģērbu, izskata elementus un pat dažādas mākslas sfēras.

Neverbālā komunikācija (šaurā nozīmē) jāsaprot kā informācijas nesējs, neverbālu zīmju, simbolu, kodu sistēma, ko izmanto informācijas pārsūtīšanai. Šīs izpratnes galvenais punkts ir garīgo parādību ārējā pavadījuma norādīšana.

Plašā nozīmē jēdziens “neverbālā komunikācija” nozīmē sociāli noteiktu mijiedarbības sistēmu, kuras struktūrā dominē piespiedu, neapzināti kustību kompleksi, kas pauž personas personisko unikalitāti. Būtībā šeit mēs runājam par personas “neverbālo uzvedību”. Šīs uzvedības kodols ir dažādas kustības (žesti, sejas izteiksme, acis, pozas, balss intonācijas-ritmiskās īpašības, pieskāriens), kas ir saistītas ar mainīgo cilvēka garīgo stāvokli, viņa attiecībām ar partneri un mijiedarbības situāciju. Neverbālā uzvedība daudziem pētniekiem tiek uzskatīta par komunikācijas daļu, kuru ir grūti formalizēt un par kuru cilvēks nav atbildīgs. Neskatoties uz to, neverbālie līdzekļi, piemēram, verbālie, tiek izmantoti, lai saziņas procesā organizētu atgriezenisko saiti. Neverbālā komunikācija veic kontroles, regulēšanas, informācijas, diagnostikas, mijiedarbības korekcijas funkcijas. Verbālo un neverbālo komponentu kombinācija ir atkarīga no komunikācijas situācijas, kuras galvenie komponenti ir attiecības starp dalībniekiem, mijiedarbības mērķis, komunikācijas veids. Tajā pašā laikā neverbālā izturēšanās var darboties kā līdzeklis runas papildināšanai, kā “autonoms teksts”, kas pastāv paralēli runai, un arī kā vienīgais saziņas līdzeklis.

Paziņojuma nozīme var atšķirties atkarībā no tā, kura intonācija, ritms, tembrs tika izmantoti tā pārraidīšanai. Runas nokrāsas ietekmē paziņojuma nozīmi, signālu par emocijām, cilvēka stāvokli, viņa pārliecību vai nedrošību utt. Tāpēc līdztekus verbāliem un neverbāliem saziņas līdzekļiem komunikācijā tiek izmantoti paraverbālie līdzekļi, kas ir skaņas signālu kopums, kas pavada mutvārdu runu, ieviešot tajā papildu vērtības. Šāda veida piemērs ir intonācija, kas mums signalizē par teikuma pratinošo raksturu, sarkasmu, riebumu, humoru utt. Tas ir, izmantojot paraverbālo saziņu, informācija tiek pārraidīta caur balss signāliem, kuriem dažādās valodās tiek piešķirta noteikta nozīme. Tāpēc runātais vārds nekad nav neitrāls. Tas, kā mēs runājam, dažreiz ir svarīgāks par paša ziņojuma saturu.

Paraverbālās komunikācijas darbība balstās uz cilvēka psihes asociāciju mehānisma izmantošanu. Asociācijas atspoguļo mūsu intelekta spēju atjaunot pagātnes informāciju, pateicoties jaunākajai informācijai, kuru cilvēks šobrīd pieņem, tas ir, kad viena ideja izraisa citu. Efekts šajā gadījumā tiek panākts tāpēc, ka runātājs rada kopēju mijiedarbības informācijas lauku, kas palīdz sarunu partnerim izprast partneri. Šādas cilvēka balss īpašības ir līdzekļi efektīvas komunikācijas sasniegšanai:

1) Runas ātrums.

Dzīvā, dzīvespriecīgā runas maniere, straujais runas temps liecina par sarunu biedra impulsivitāti, pārliecību par viņa spējām. Un, gluži pretēji, mierīga, lēna runas maniere norāda uz runātāja vienlīdzību, apdomību, pamatīgumu. Manāmas runas ātruma svārstības atklāj personas saindēšanās, nedrošības, vieglas uzbudināmības trūkumu.

2) Apjoms.

Liels runas apjoms parasti ir raksturīgs sirsnīgiem impulsiem vai augstprātībai un pašapmierinātībai. Kaut arī mazs skaļums norāda uz savaldību, pieticību, taktu vai vitalitātes trūkumu, cilvēka vājums. Manāmas apjoma izmaiņas norāda uz sarunu partnera emocionalitāti un aizrautību. Kā liecina komunikācijas prakse, citos gadījumos loģisku argumentu neesamība veicina runas emocionalitātes uzlabošanos.

3) Artikulācija.

Skaidra un atšķirīga vārdu izruna liecina par runātāja iekšējo disciplīnu, viņa skaidrības nepieciešamību. Neskaidra, neskaidra izruna norāda uz atbilstību, nedrošību, letarģiju.

4) Balss skaņa.

Falsetto bieži raksturīgs cilvēkam, kura domāšana un runa vairāk balstās uz intelektu. Krūškurvja balss ir paaugstinātas dabiskās emocionalitātes pazīme. Balss ar augstu pīrsingu ir bailes un satraukums.

5) Runas režīms.

Ritmiska runāšana nozīmē jūtu bagātību, izturību, labu garastāvokli. Stingri cikliska runāšana liecina par spēcīgu pieredzes, gribasspēka, disciplīnas, pedantiskuma apzināšanos. Stūraini straujais runas veids kalpo kā prātīgas, lietderīgas domāšanas izpausme.

Paraverbālās komunikācijas mērķis ir izraisīt partnerī noteiktas emocijas, sajūtas, pieredzi, kas nepieciešama noteiktu mērķu un nodomu sasniegšanai. Šādus rezultātus parasti sasniedz, izmantojot paraverbālos saziņas līdzekļus, kas ietver: prosodica ir runas ātrums, tembrs, skaļums un balss skaļums; ekstralingvistika ir pauzes, klepus, nopūta, smiešanās un raudāšana (tas ir, skaņas, kuras mēs reproducējam ar balss palīdzību).

Nākamais paraverbālās saziņas līdzeklis ir veids, kā, no vienas puses, runāt runīgi, no otras puses – kodolīgi, nelietojot pārāk daudz vārdu. Daudzās kultūrās izteikuma saturam bieži ir sekundārs raksturs.

Secinājumi

  1. Runas talants ir viens no nozīmīgākajiem cilvēka talantiem. Tās palīdz saskarsmē ar citiem cilvēkiem, tās ļoti noder, veidojot karjeru, pārstāvot dažādus projektus, reklamējot izgatavotu produktu, aizstāvot viedokli diskusijās.
  2. Retorika ir viena no vissenākajām zinātnēm. Retorika kā zinātne un mācību priekšmets pastāvējusi un attīstījusies tūkstošiem gadu. Katrs gadsimts tajā ienesis savu saturu. Tā tikusi uzskatīta par savdabīgu literatūras žanru, par zinātni un mākslu. Mūsdienās par retoriku runā un raksta kā par kompleksu disciplīnu, kura iekļauj sevī psiholoaģisko, loģisko, lingvistisko, filozofisko, ētisko un māksliniecisko aspektu.
  3. Mūsdienās retorika ir plašs, komplekss jēdziens, kurā ļoti svarīgi ir prasme pārliecinoši argumentēt un spēja izteiksmīgi runāt ne tikai publisku monologu laikā, bet prast savu viedokli pierādīt dažādos dialogos, diskusijās, debatēs, lietišėajās sarunās.
  4. Retoriska runa sākas tad, ja runātājs pats ir pārliecināts par savas runas patiesumu. Runātāja mērķis ir mainīt auditorijas priekšstatu par kādu konkrētu tēmu. Lai to panāktu, ir jāpārzina dažādi retorikas principi un paņēmieni, tomēr arī šīs zināšanas vēl negarantē pozitīvu iznākumu.
  5. Retorika ir māksla pārliecināt. Galvenais līdzeklis, ar ko darbojas šīs nozares pārstāvji, ir valoda. Vārdi rada emocijas un pārdzīvojumus, tie var izsaukt dažādus refleksus vai arī nomierināt tos. Vārdi var ietekmēt cilvēka psihisko stāvokli, attieksmi un uzvedību neatkarīgi no viņa gribas vai pat pret to.
  6. Komunikācija ir neatkarīgas cilvēka darbības veids; citu cilvēku darbības veidu atribūts; subjektu mijiedarbība. Ar psiholoģisko pieeju komunikācija tiek definēta kā īpaša darbības forma un kā neatkarīgs mijiedarbības process, kas nepieciešams cita veida personības aktivitāšu īstenošanai.
  1. Geikina S. Retorikas pamati. Raka. 2003

  2. Turpat

  3. Līsijs. Tiesas runas. – R.:Zvaigzne, 1984.-18.-19.lpp.

  4. Līsijs. Tiesas runas. – R.:Zvaigzne, 1984.-9.lpp.

  5. Raudive K. Dzīves kultūrai. – R., 1942. – 95.lpp.

  6. Geikina S. Retorikas pamati. Raka. 2003

  7. Turpat

  8. Platons. Dialogi un vēstules. – R.:Zinātne, 1999. – 176.lpp.

  9. Аристотель. Риторика. – Санкт-Петербург:”Азбука”, 2000-с.285.

  10. Latviešu valodas vārdnīca. « Izdevniecība Avots», 2006 – 915.lpp.

  11. Bilingvālā izglītība: Rokasgrāmata skolotājiem. L V A VP . 2001

  12. Svešvārdu vārdnīca. R.: Jumava, 1999. – 683.lpp.

  13. Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. Rīga-AMS/RSU, 2001

  14. Geikina S. Retorikas pamati. Raka. 2003

  15. Mencels V. Retorika. BALTA eko, Rīga. 2002

  16. Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. Rīga-AMS/RSU, 2001

  17. Turpat

  18. Apele A. Runas māksla. R.: Zvaigzne, 1982. – 60.-74.lpp.

  19. Svešvārdu vārdnīca. R.: Jumava, 1999. – 683.lpp.

  20. https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf

Citi darbi šajā kategorijā

Viedie materiāli

Ievads Pēdējo desmit gadu laikā tehnoloģijas attīstās arvien straujāk un mērķtiecīgāk, cilvēku vajadzības un pieprasījums produktu/pakalpojumu unikalitātei, produktivitātei un izmantošanai kļūst arvien kompleksāks, daudzdimensionālāks. Tas

Sociāli emocionālā mācīšanās skolās

Pedagogi, vecāki un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka izglītībā jākoncentrējas uz būtisku sociālo un emocionālo spēju atbalstīšanu, lai palīdzētu bērniem veiksmīgi orientēties pasaulē. Šis plašais

Saudzezim dabu

Ievads Viens no galvenajiem skolotāja uzdevumiem ir attīstīt izziņas interesi par mācību priekšmetu. Šo interesi var veicināt, izmantojot dažādas klases un ārpusklases aktivitātes. Spēļu uzdevumi

Iegūstiet piekļuvi visiem +5000 izpildītiem mācību darbiem.

Par 9.90 € jūs varat:
– Pārskatīt visas mūsu arhīvā pieejamās lapas.
– Lejuplādēt jebkurus 10 failus.

Piekļuve būs aktīva 24 stundas.

Jūs varat veikt maksājumu ar jebkuru bankas karti.

Majasdarbs.lv

Vai vēlies pasūtīt mācību darbu?

Cookie

Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes – tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai, kā arī iespējamai saziņai, ja kādā no lapā aizpildāmajām formām norādīsiet savu kontaktinformāciju.