SABIEDRĪBAS SOCIĀLĀS UN POLITISKĀS TRANSFORMĀCIJAS LATVIJĀ 13. GADSIMTĀ

Satura radītājs

1. Sociālā un politiskā transformācija Latvijā 3

2. Jauno sociālo un politisko elementu ienākšana Latvijā 8

Secinājumi 14

Izmantotās literatūras un avotu saraksts 16

Sociālā un politiskā transformācija Latvijā

Līdz ar jaunām sociālām un politiskām struktūrām, kas ienāca Latvijā krusta karu sākumposmā līdzās iekarošanai, pakļaušanai un kristianizācijas aizsākumiem, vietējo sabiedrību organizācija netika pilnībā likvidēta un aizstāta ar viduslaiku sabiedrības struktūrām, turklāt Latvija nepieredzēja agrāro kolonizāciju, jo uz šo reģionu nemigrēja zemnieki no kristīgās Rietumu pasaules, kā tas bija noticis, piemēram, prūšu zemēs. Līdz ar to nenotika vietējo iedzīvotāju asimilācija, turklāt vairākos aspektos 13. gadsimtā konstatējama pēctecība no laika pirms misionāru un krustnešu ierašanās.

Jaunās varas un pārvaldes organizēšanas rezultātā krusta karu laikmeta sākumā centrālajā līmenī un pie militārstratēģiski un saimnieciski svarīgiem ūdensceļiem apdzīvotība jau 12. – 13. gadsimtā bija transformējusies, jo tika izveidotas jaunas teritoriālas struktūras ar jauniem centriem: pilsētu, pilīm, baznīcām. Tomēr daudzviet iedzīvotāji turpināja dzīvot savās apmetnēs, arī pilskalnos, kā arī jauno piļu tuvumā.

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka rakstītajos avotos minētajos novada centros Cesvaines[1], Asotes[2] un Tanīskalna[3] latgaļu pilskalnos 13. gadsimtā nepārtrūka apdzīvotība. Arī no centriem attālākos apgabalos minami šādi gadījumi, piemēram, Piziču pilskalns jeb Kaupra kalns (mūsdienu Latgales vidienē) apdzīvots 12. – 13.gs.[4], kā arī Latvijas teritorijas dienvidaustrumu pierobežā pētītajā Madalānu pilskalnā konstatēta apdzīvotības kontinuitāte.[5]

No arheoloģiski pētītajām atklātajām apmetnēm vairākās konstatēta apdzīvotības kontinuitāte, pat jauno centru tuvumā Daugavas lejtecē. Tā kā atklātās apmetnes kā arheoloģiskas vietas ir maz zināmas, uz apdzīvotības kontinuitāti no aizvēstures lielākoties norāda tas, ka ar 13. gadsimtu nepārtrūka daudzu vietējo iedzīvotāju kapulauku izmantošana. Respektīvi, paralēli jaunajām kristīgo kapsētām tika joprojām izmantotas vietējās ciemu kapsētas, un tas īpaši izteikti bija krusta karu laikmetā, kad kristianizācijas process vēl bija tikai sācies, un acīmredzot vēl nebija stingri noteikta apbedīšana baznīcas kapsētās. Vietējo iedzīvotāju kapulauki vai nu tika izmantoti jau kopš iepriekšējā perioda, vai ierīkoti jaunās vietās. Jāatzīmē, ka Latvijas gadījumā visbiežāk nemaz nevar noteikt robežu starp aizvēstures un viduslaiku periodu apbedījumiem tajos kapulaukos, kuru uzmantošana nepārtrūkst.

Tomēr svarīgi, ka lielā daļā pētītajās arheoloģiskajās vietās, sevišķi kapulaukos, konstatēta to izmantošanas kontinuitāte vismaz no 12. gadsimta, iesniedzoties 13. gadsimtā. Piemēram, Kābeļu apmetnē, kas atradās netālu no Ikšķiles – viena no jaunajiem centriem – konstatēta apdzīvotība līdz 14. gs.[6] No Daugavas lejteces dzīvesvietām vēl kā piemērus var minēt Raušu un Lipšu ciemus Doles salā[7] , Lejašžagarus Aizkrauklē[8] , arī nesen pētītās Čabas[9] , kur arī pēc krusta karu sākšanās turpina dzīvot vietējie iedzīvotāji. Netālu no Krimuldas 13. gs. kopš 11. gs. turpināts izmantot Liepeņu kapulauku[10], savukārt attālāk no centrālajām vietām Vidzemes vidienē apbedīšanas kontinuitāte konstatēta, piemēram, Jaunpiebalgas kapulaukā.[11] Tāda rakstura apbedījumi zināmi arī mūsdienu Latvijas teritorijas dienvidaustrumu daļā, kur kā piemēru var minēt Kuciņu un Cakulu kapulaukus[12], bet sēļu apdzīvotajā Daugavas kreisajā krastā kapulauka izmantošana turpinājās, piemēram, Lejasdopelēs.[13] Tās ir tikai dažas no apzinātajām un izpētītajām arheoloģiskajām vietām, kas liecina par apdzīvotības nepārtrūkšanu Latvijā 13. gadsimtā[14] , turklāt visas nav pat apzinātas un sistematizētas, un salīdzinoši daudz mazāk izpētītas ir tieši vietas ārpus centriem un attālāk no Daugavas un Gaujas krastiem.

Tomēr svarīgs ne tikai kapulauku izmantošanas fakts, bet arī to raksturs. Pētījumi visos šajos kapulaukos liecina, ka vēl 13. gadsimtā un arī vēlāk vietējā līmenī konstatējama agrāko apbedīšanas tradīciju piekopšana, piemēram, mirušo kremēšana[15], lai gan kopumā ugunskapi izzūd, respektīvi, redzama arī kristietības tradīciju ietekme, piemēram, sāk parādīties vai dominēt mirušo apglabāšana ar galvu rietumu virzienā un gandrīz pilnībā izzūd ugunskapi, kā arī līdzi doto senlietu skaits samazinājies, piemēram, sarucis rotu skaits un reti parādās ieroči.[16] Tā kā apbedīšanas ritu piekopšana pēc kristīgās tradīcijas uzskatāma kā viena no simboliskajām darbībām, kas leģitimē sociālo kārtību,[17] var secināt, ka lokālajā līmenī tomēr jaunā sociālā kārtība, ko diktēja kristīgo ideālu normas, nebija vēl iesakņojusies un nostiprinājusies un tāpēc iedzīvotāji varēja piekopt vecās tradīcijas, atšķirībā no Rīgas un citiem centriem, kur jaunā vara un jaunā sociālā organizācija nostiprinājās strauji, par ko liecina jau minētā kristīgo kapsētu parādīšanās jau 13. gs. Lai gan tika veidotas kristīgo kapsētas, to skaits vēl bija neliels un paralēli pastāvēja vietējie kapulauki, turklāt apbedījumi liecina par ne vairs tīri pagāniskām un reizē ne pilnīgi kristīgām tradīcijām. Šajās kapsētās vai nu dominēja uz rietumiem orientēti skeletkapi vai vērojama pāreja uz šādu orientāciju, joprojām mirušie tika apģērbti svētku tērpos un līdzi tika dotas nelielas kapa piedevas. Un pat baznīcas kapsētās vērojamas arī tīras pirmskristietības tradīcijas, piemēram, kremācija un no kristietības tradīcijas atšķirīga mirušo orientācija, piemēram, ugunskaps Ikšķiles kapsētā. H. Valks šīs pazīmes saista ar pārejas stadiju no pagānisma uz kristietību eiropeizācijas un kristianizācijas kontekstā, kas Latvijas teritorijā iesākās 12. – 13. gadsimtā.[18] Šī reģiona specifika ir tāda, ka ģeogrāfisku un vēsturisku faktoru ietekmē kultūras procesi, kas bija kopēji visām Baltijas jūras reģiona valstīm, Baltijā sākās vēlāk un norisinājās ilgāk: un to atspoguļo tāds kultūras fenomens kā pārejas perioda apbedīšanas paražas: dažādas kapsētas – baznīcas un ciemu – paralēli pastāvēja līdz 17. – 18. gs., bet pārejas posmam raksturīgās apbedījumu paražas izzuda pilnībā tikai 19. – 20. gs.[19] Iespējams var runāt par jauktu reliģiju, kurai raksturīgi gan kristietības, gan pagānisma elementi.

Rakstīto avotu ziņas un arheoloģiskais materiāls liecina par to, ka ne vienmēr ienācēji dzīvoja nošķirti no vietējām kopienām. Daugavas lejteces apgabalā konstatējama iedzīvotāju un ienācēju līdzās dzīvošana 13. gadsimtā. Spilgts piemērs tam ir Mārtiņsala, kura saskaņā ar rakstītajiem avotiem, bija kļuvusi par vienu no pirmajiem krustnešu atbalsta punktiem Latvijas militārā pakļaušanā, un tur līdzās vietējo iedzīvotāju apmetnei tika uzcelta pils. Arheoloģiskie izrakumi apstiprinājuši, ka 13. gs. ciemā pie pils iedzīvotāju sastāvs bija etniski jaukts, līdzās dzīvojot gan vietējas izcelsmes iedzīvotājiem, gan ieceļotājiem no Rietumiem.[20] Arī pašā pilī, kurā uzturējās jaunās elites pārstāvji, konstatēta vietējas izcelsmes iedzīvotāju klātbūtne, pils un kapsētas arheoloģiskais materiāls liecina par to, ka vēl 12. gs. – 13. gs. un arī vēlāk tur dzīvojuši lībieši, turklāt konstatēts liels lībiešu rotu skaits, tajā skaitā tādi ko var interpretēt kā pagānisma simbolus.[21] Tādējādi Mārtiņsala ir spilgts piemērs dažādu sabiedrību pārstāvju un kultūru līdzāspastāvēšanai Latvijā jau 13. gs., kā arī vietējo tradīciju kontinuitātei.

Arī citos līmeņos sastapās esošās struktūras ar jaunajām, piemēram, tiesu sistēmā. 13. gadsimtā notika vietējo iedzīvotāju tiesību kodifikācija un pierakstītie teksti – šodien pazīstami kā Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības jeb latgaļu tiesības – saglabājušies līdz mūsdienām tikai vēlāku gadsimtu norakstos. Kodifikācijā dalību ņēmuši vietējie lībiešu vecākie, kā tas norādīts tiesību ievadtekstā. Nav gan skaidrs, vai ir izmantotas kādas jau pastāvošas lībiešu tiesības, vai arī vecākie darbojušies kā padomdevēji vācu kodificētājiem.[22] Pēc to satura var secināt, ka tie noteikti nebija likumi, pēc kuriem bija paredzēts dzīvot vācu iedzīvotājiem, bet tie funkcionēja vietējās Latvijas sabiedrībās kopš 13. gs. un, pēc pētnieku domām, iespējams, saglabāja līdz krusta kariem pastāvošas paražas.[23] To gan nav iespējams droši apstiprināt, jo nav nekādu tiešu ziņu par sabiedrības organizācijas tiesiskajiem aspektiem Latvijā aizvēstures periodā, līdz ar to, nav ar ko salīdzināt, lai būtu iespējams konstatēt kontinuitāti.

Tomēr zemnieku tiesības ir vērtīgs un īpatnējs avots, tās kopā ar citiem rakstītajiem avotiem ļauj vairāk uzzināt par vietējām Latvijas sabiedrībām un to organizāciju 13. gs., kā arī sociālo attiecību tiesiskajiem aspektiem šajā laikā. Pēc tām ir arī mēģināts izdarīt secinājumus par to, kādā tiesiskā situācijā atradās pakļautās vietējās sabiedrības, respektīvi, kādas tiesības tās bija zaudējušas, un kādas saglabājušas.[24]

Paražu tiesībām nav raksturīgs kārtu partikulārisms, tās šajā laikā vēl paredzētas visām sociālajām grupām.[25] Jau šis fakts apliecina to, ka tās attiecas uz vietējām sabiedrībām, nevis uz viduslaiku kārtu sabiedrību. Un tikai, kad Livonijā bija noformējušās kārtas (lēņa vīri, namnieki, garīdznieki), tās ieguva specifiskas tiesības un priviliģētu stāvokli.[26]

Tiesības organizēja sociālo un ekonomisko dzīvi un regulēja tādas jomas kā ģimenes attiecības, laulības procedūru, mantošanas jautājumu, kriminālnoziegumu sodīšanu. Tikai fragmentāras ziņas tiesības sniedz par pastāvošajām mantošanas un īpašuma tiesībām. Arī jautājumi par vietējo sabiedrību laulību institūciju (ja tāda vispār bijusi) rada neskaidrības. Zemnieku tiesības liecina, ka atšķirībā no viduslaiku kristīgā sabiedrībā pieņemtajām normām, vietējās Latvijas sabiedrībās pastāvēja un vēl 13. gadsimtā bija pieļauta laulības šķiršana. Iespējams, tā bija no aizvēstures saglabājusies parādība, bet to nevar pierādīt. Interesanta ir epizode Indriķa hronikā, kurā autors min kādas Turaidas lībiešu sievas, kuras negribēja ļaut slimniekam pieņemt kristietību. Sievu attieksme, iespējams, norāda uz agrāk pastāvošām laulību paražām, daudzsievību vai mantojuma paražām.[27] Lai gan no šīs vienas epizodes nevar izdarīt drošus secinājumus par pastāvošajām tradīcijām lībiešu sabiedrībās, tomēr šis gadījums var norādīt uz jauno un vietējo sociālo struktūru sadursmi. Tas varētu norādīt, piemēram, uz pastāvošiem sociālo attiecību modeļiem lībiešu sabiedrībās, kas tiktu izjaukti, ieviešot kristīgas sabiedrības diktētās normas.

N. Blūmkvists, balstoties uz tiesību un citu avotu analīzi, arī pievēršot uzmanību iepriekš minētajai hronikas epizodei, ir secinājis, ka sabiedrībās, kam bija sarakstītas paražu tiesības, ir bijušas matriarhālas un matrilineāras prioritātes.[28] Tas atspoguļojas, piemēram, zemnieku tiesību punktā, kurš nosaka: „Ja vīrs šķiras (aizbēgot) no sievas, tad zaudē savus laukus un visu mantu, kuru valda viņa dēli un meitas.” Cik lielas ir sievietes īpašuma un mantošanas tiesības, ir diskutējams jautājums, bet likumu teksti norāda uz principu, kas sargā precētas sievietes kontroli pār kopējo īpašumu.[29] Kā jau iepriekš norādīts, kristianizācija paredzēja kristietības principu ieviešanu laulību institūcijā, kas, ar laiku transformēja pastāvošās sabiedrības struktūras, kurās, iespējams, liela loma bija radniecībai. Kā secinājis N. Blūmkvists, tiesību noteikumi par laulībām un mantošanu norāda uz Latvijas sabiedrību atšķirībām no ienācēju sabiedrības organizācijas principiem.[30] Respektīvi, atsevišķas tiesībās ierakstītās normas var liecināt par dažādu sabiedrību pārstāvju un kultūru sadursmi.

Zemnieku tiesības gan neaptver visas sabiedrību regulējošās normas, tās galvenokārt satur krimināltiesības, savukārt tādām tiesībām kā saistību tiesības pieskaras minimāli. Iespējams, tas norāda uz varas pārstāvju neieinteresētību atsevišķu procesu norisēs lauku novados. Savukārt krimināltiesības bija svarīgas, jo pēc tām fogts vai kādas vietējās tiesas struktūras varēja izspriest tiesu. Jāuzsver, ka arī par tiesas spriešanas procesu vietējā līmenī krusta karu laikmetā tiešu ziņu nav, bet tikai no vēlākiem avotiem ir zināms process, ka fogts izbrauca uz katru ciemu ievākt nodevas un izskatīt krimināllietas, spriest tiesu, un tas notika tikai pāris reizes gadā, tāpēc paralēli pastāvēja t.s. zemes tiesas, kurās paši zemnieki sprieda civiltiesu, un šajos procesos valsts vara nejaucās.[31] Vietējā tiesu spriešanas procesā, iespējams, liela nozīme bijusi dievu gribas izzināšanā, kas varēja būt no aizvēstures saglabājusies tradīcija. Piemēram, Turaidas lībiešu sabiedrībā, pēc Indriķa hronikas ziņām, darbojies svētnieks jeb zīlnieks (lat.ariolus), kura pienākumos ietilpa Dieva tiesas spriešana – ar likteņa zirga palīdzību noteikt vainīgo vai nevainīgo, kā to aprakstījis Indriķis paša nepieredzētā epizodē no Meinarda misijas laika, kad par priestera Teoderiha likteni tika lemts šādā tiesā. Iespējams, t.s. svētnieks darbojies lībiešu sabiedrībās jau pirms krusta karu laikmeta, bet to nav apstiprinājis arheoloģiskais materiāls.

Var secināt, ka aplūkotajā periodā ciemos un lauku teritorijās attālāk no jaunajiem centriem, kuros sniedzās jaunā tiesu sistēma un fogta kontrole, līdzās varēja pastāvēt dažādas tiesu struktūras, kas regulēja sabiedrības kārtību un nodrošināja likumisko kontroli. Un visticamāk no centriem attālos novados daudzviet tiesas spriešana un citas pārvaldes funkcijas vēl bija vietējo autoritāšu – kopienu vecāko – rokās. Tomēr tiesību teksti joprojām ir problemātisks avots, kura saturs interpretēts ļoti dažādi, un jāuzsver, ka grūti runāt par kontinuitāti, ja nav nekādu ziņu par sociālās organizācijas tiesiskajiem aspektiem Latvijā pirms 13. gadsimta.

Uz kristīgās pasaules perifēriju Baltijas jūras austrumu krastā 13. gadsimtā bija pārcēlušies tirgotāji un amatnieki, garīdznieki, karotāji un citi latīņu kristīgās kultūras pārstāvji. Par galveno imigrantu koncentrēšanās vietu izveidojās viduslaiku pilsēta Rīga, kuras saimniecība, pārvalde un sabiedriskā dzīve bija vācu rokās, kamēr pārējā Latvijā – ārpus jaunajiem centriem – ekonomiskā ražošana palika vietējo zemnieku pārziņā, apdzīvotības modeļi lielā mērā nepārtrūka, iespējams, netraucēta palika sabiedriskā un tiesiskā organizācija un ikdienas dzīve, sevišķi lauku novados, kur reālā vara un pārvaldes organizēšana nesniedzās vai efektīvi nefunkcionēja. Latvijā bija sastapušās dažādas, pat krasi atšķirīgas sabiedrības un kultūras ar vietējo iedzīvotāju un ienācēju starpniecību, vietām tās viena otru nemaz neietekmēja, bet daudzviet vietējām struktūrām līdzās sāka funkcionēt jaunās.

Jauno sociālo un politisko elementu ienākšana Latvijā

Krusta karu laikmeta sākumposmā vietējās Latvijas sabiedrībās konstatējamas arī transformācijas, ienākot jaunajiem sociālajiem un politiskajiem elementiem vietējās sabiedrībās. Atsevišķās struktūrās, piemēram, lēņa attiecībās jaunā elite iesaistīja arī vietējos iedzīvotājus. Jauno elementu uzņemšanu vietējā līmenī un kopumā pārmaiņas spilgti atspoguļo arī vietējo iedzīvotāju – kopienu un atsevišķu indivīdu – attieksme pret sociālajiem un politiskajiem procesiem, kas izpaudās, viņiem izvēloties izdzīvošanas stratēģijas šajā pārmaiņu laikā.

Kā jau ticis minēts, aplūkojot jaunās varas un pārvaldes organizēšanu, jau 13. gadsimtā līdz ar mēģinājumiem pārkārtot sabiedrību pēc Rietumu kristīgās pasaules modeļa, bīskaps sāka īstenot iekaroto un pakļauto Latvijas zemju izlēņošanu, iesaistot arī vietējos iedzīvotājus lēņa sistēmā. Saskaņā ar I. Šterna definīciju, lēņa attiecības var raksturot kā divu brīvu vīru personiskās attiecības viņu dzīves laikā, vienam no viņiem kļūstot par lēņa kungu (senjoru), bet otram – par lēņa vīru (vasali). Vasalis, nonākot kunga aizsardzībā, apsolīja savam kungam pakalpojumus, pretī saņemot no kādu labumu jeb benefici, kas visbiežāk bija zeme, saukta par lēni jeb feodu, kuru viņš varēja brīvi valdīt un lietot. Ierastākais pakalpojums no vasaļa puses bija militārais dienests – došanās kara gaitās ar saviem ieročiem un zirgu, kad lēņa kungs to pieprasīja.[32]

Rakstītie avoti liecina, ka lielākā daļa vasaļu šajā laika posmā bija vietējas izcelsmes iedzīvotāji. Par izlēņošanas gadījumiem Rīgas bīskapijā ziņas sniedz Indriķa hronika, bet saglabājies arī Jersikas izlēņošanas akts, kas raksturo senjora-vasaļa attiecību dibināšanas formālo procesu un apstiprina apgalvojumu, ka šis attiecību modelis tika importēts no rietumiem, jo tieši šādi akti un process zināms vācu zemēs.[33] Turklāt J. Nazarova norādījusi, ka līdz 14. gs. vietējie vasaļi saņēma lēņus pēc tādām pašām tiesībām kā vācu vasaļi Livonijā.[34]

Zināms, ka pēc tam, kad krustneši 1209. gadā iekaroja, izlaupīja un aizdedzināja Jersikas pili, Visvaldis padevās un nodeva daļu savas valsts – Autīnes un Cesvaines novadus – bīskapam, kas juridiski apstiprināta ar lēņa grāmatu. Dokuments liecina, ka visa Visvalža valsts nodota baznīcai un daļa no tās saņemta atpakaļ kā lēnis, Visvaldim kļūstot par bīskapa vasali.[35] Tomēr jāatzīmē, ka šajā dokumentā ir atzīts Visvalža karaliskais statuss, turklāt Indriķa hronikā un citos dokumentos Visvaldis nekad nav saukts par vasali, bet par Jersikas karali (lat. rex de Gerzika), pat vēl 1230. gada dokumentā, kurā bīskaps apliecina Jersikas karaļa Visvalža kādas zemes dāvinājumu Daugavgrīvas klosterim.

Visticamāk arī citur Latvijā aplūkotajā laika posmā tika praktizēta tāda izlēņošanas politika, ko atspoguļo Visvalža gadījums.[36] Pirmais rakstītajos avotos minētais bīskapa Alberta aplēņotais vietējas izcelsmes vasalis bija Kokneses Vjačko (Vietseke), kurš 1207. gadā nodeva bīskapam savu zemi un saņēma atpakaļ kā lēni pusi savas valsts un pils. Hronists gan nav to nosaucis par izlēņošanu, bet stāsta, ka par palīdzību pret lietuviešu iebrukumiem Kokneses valdnieks piedāvāja pusi savas zemes un pils. Spriežot pēc Indriķa hronikas ziņām, arī Tālivalža dēli Varibuls un Ramēķis 1214. gadā bija nonākuši līdzīgā situācijā kā Kokneses valdnieks, jo viņi, vēlēdamies aizsargāt savas zemes un iedzīvotājus no lietuviešu un igauņu sirojumiem, meklēja militāru palīdzību un pakļāva savas zemes Rīgas baznīcai. Turklāt 1224. gada dokumentā Ramēķis nosaukts par vīru (lat.viri), kas varētu būt domāts ar nozīmi „lēņa vīrs”, turklāt pēc tam Ramēķis devās karagājienā krustnešu pusē pret Igauniju, kas arī varētu liecināt par lēņa attiecību noslēgšanu ar bīskapu. Arī dokumentos ir liecības par vietējiem vasaļiem, piemēram, kādā 1252. gada dokumentā bīskaps Nikolajs apliecina, ka nodod domkapitulam kāda lībieša Epeles zemi, ko bīskaps atpircis. Kā norāda I. Šterns, šī zeme visticamāk agrāk bijis vietējā vasaļa Epeles lēnis.[37]

Analizējot vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu lēņa attiecībās, parādījies arī jautājums par vietējo iedzīvotāju attieksmi un pieņemtajiem lēmumiem. Rakstītajos avotos gan ir maz informācijas par vietējo iedzīvotāju reakciju uz jaunajiem apstākļiem, jo šī laika rakstītie avoti pauž tikai ienācēju vai citu ārēju spēku perspektīvu. Tomēr no Indriķa hronikas ziņām iespējams saskatīt vietējo kopienu un atsevišķu indivīdu izvēlētās izdzīvošanas stratēģijas.

Nozīmīgs faktors, kas noteica sadarbību ar krustnešiem, bija lietuviešu draudi, tātad vietējie iedzīvotāji meklēja sabiedrotos pret agresīvajiem dienvidu kaimiņiem. Arī avotos minētie latgaļu un lībiešu mesli Krievzemes kņaziem, iespējams, bijuši saistīti ar aizsardzības nodrošināšanu pret agresīvajiem lietuviešiem.[38] Ņemot vērā politisko situāciju un galvenos aktīvos spēkus 13. gs., šķiet, Latvijas iedzīvotājiem bija tikai divas iespējas: vai nu nokļūt lietuviešu pakļautībā vai ordeņa un bīskapu ietekmē. Krusta karos vietējas izcelsmes Latvijas iedzīvotāji cīnījās līdzās krustnešiem ne tikai pret lietuviešiem, bet arī pret kuršiem, zemgaļiem, igauņiem, iespējams, tāpēc ka viņiem tika solīti materiāli labumi un iespēja atriebties par pagātnē piedzīvotajiem kaimiņu sirojumiem.[39] Tātad atsevišķos gadījumos sadursmes ar kaimiņiem tika izprovocētas, piemēram ziemeļlatgaļu karagājieni uz igauņu zemēm bija bīskapa Alberta interesēs, bet arī pašiem lībiešiem un latgaļiem bija motivācija sadarboties ar ienācējiem, tā nebija vienpusēja iekarošana un pakļaušana. Un ar šīm abpusējām interesēm varētu daļēji skaidrot Latvijas iedzīvotāju reakciju uz notiekošo, t.i. aktīvas militāras pretošanās neesamību krusta karu laikmetā.

Rakstītie avoti liecina, ka jaunkristītie lībieši un latgaļi 13. gs. iesaistījās karos pret citiem Baltijas pagāniem, stājoties krustnešu armijā. Vēsturnieks I. Šterns norāda, ka no 1207. līdz 1227. gadam lībieši un latgaļi karojuši krustnešu pusē 40 reizes, savukārt no 1230. Līdz 1290. gadam – aptuveni 10 tādi gadījumi minēti Atskaņu hronikā.[40] 13. gs. 30. un 40. gados lībieši un latgaļi vairākkārt karoja vācu pusē pret kuršiem un zemgaļiem, ko apliecina arī rakstītie avoti. Piemēram, gadsimtā tapušajā Atskaņu hronikā aprakstīta lībiešu un latgaļu mobilizēšana karagājienam pret kuršiem, kas notikusi 1240. gados.[41] Ziņas par vietējo iedzīvotāju stāšanos krustnešu karaspēkā var liecināt par kādu kolektīvu stratēģiju, tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ka tas ir kolektīvs lēmums vai mentalitātes izpausme, jo te var būt arī runa par ierobežotas grupas mērķu īstenošanu.

13. gs., kad Latvijas zemēs ienāca rakstība, atsevišķi Latvijas vietējie iedzīvotāji zaudēja savu anonimitāti un viņu vārdi pirmo reizi tika pierakstīti.[42] Pārsvarā vārdos minētie vietējie latgaļu un lībiešu vadoņi Indriķa hronikā un citos rakstītajos avotos saukti par vecākajiem (lat. seniores), savukārt par karali (rex) saukts tikai Jersikas Visvaldis. Piemēram, Gaujas lejteces apgabalā kādas kopienas vecākais un viens no pirmajiem kristītajiem lībiešiem Turaidā ir bijis Anno, savukārt Rīgā viens no pirmajiem kristītajiem lībiešiem minēts Aso, kurš, iespējams, bija vecākais lībiešu ciemā.

Vietējiem dotie apzīmējumi parāda, kāda bija viņu loma lībiešu kopienās no ienācēju viedokļa, un apzīmējums „vecākie” norāda, ka tie krustnešu acīs bija vietējās aristokrātijas pārstāvji. Turklāt dažiem no šiem vecākajiem, kā to min N. Blūmkvists, izdevās sapulcināt ap sevi iespaidīgu svītu.[43] Spriežot pēc ziņām par konkrētiem indivīdiem, šajā laikā krustneši savā pusē piesaistīja atsevišķus vietējo kopienu vadoņus, kuri visticamāk cerēja izmantot krustnešus savās interesēs, kas saistītas politisku aprēķinu un vēlmi nostiprināt pašiem savu ietekmi, bet tas varēja būt arī saistīts arī ar viņu vadītās kopienas interesēm, piemēram, nepieciešamību pēc militāras aizsardzības no kaimiņu sirojumiem.

Piemēram, Sateseles pilskalna vecākais Dabrelis sākumā nekļuva par kristieti, un, iespējams, cīnījās pret krustnešiem, bet vēlāk kā krustnešu sabiedrotais devās karagājienā uz Igauniju, un šajā karagājienā piedalījies arī kāds cits Gaujas lībiešu vecākais vārdā Ninnus. Pret igauņiem, noslēdzot militāru savienību ar Cēsu Bertoldu, 1208. gadā bija devušies arī latgaļu vecākie Autines Varidots, Satekles Rūsiņš un Tālavas Tālivaldis. Šie gadījumi ir daži no piemēriem, kas parāda gan mainīgo vietējo vadoņu attieksmi, gan arī liecina par viņu izvēlēto izdzīvošanas stratēģiju, respektīvi, kad tas bija izdevīgi un varēja nodrošināt varas saglabāšanu vai iegūšanu, vai kad tas nozīmēja izdzīvošanu, vietējie vadoņi bieži izvēlējās politiski sadarboties ar ienācējiem.

No Latvijas vietējiem iedzīvotājiem visvairāk zināms par Turaidas lībiešu vadoni Kaupo un viņa izvēlēto izdzīvošanas stratēģiju. Kaupo atšķirībā no citiem lībiešu vadoņiem hronists ir nosaucis par „it kā karali” un vecāko (lat. quasi rex et senior). Iespējams, viņš bija viens no pirmajiem lībiešu vecākajiem, kas kristījies,[44] bet nav zināms, kad konkrēti tas noticis. Tas noteikti noticis pirms 1203. gada vasaras, kad Kaupo devās līdzi priesterim Teodoriham uz Romu vizītē pie pāvesta.[45] Kaupo stāsts ir spilgts piemērs transformācijām vietējās sabiedrībās, kas saistīts ar jaunas elites veidošanos un tās sastapšanos ar vietējo eliti, un viņa statuss bija kā piemērs citiem elites neofītiem, iespējams, pat pieredzējušiem kristiešiem.[46] Kaupo, šķiet, centās izmantot krustnešu palīdzību pats savu politisko interešu realizēšanā.[47] Kā jau minēts, 1203. gadā viņš bija devies uz Romu, apmeklējot arī pāvestu Innocentu III. Ar savu rīcību viņš iemantoja krustnešu uzticību, bet zaudēja savu ļaužu uzticību, un pēc atgriešanās tika padzīts no lībiešu zemēm, un atlikušo dzīvi uzturējās Rīgā un Cēsīs līdzās vācu elitei. 1206. gadā Kaupo devās karagājienā pats uz savu pilskalnu pret lībiešiem, arī 1210. gadā viņš bija kristiešu pusē, kad kurši gatavojās uzbrukumam Rīgai. Kaupo miris kaujā Igaunijā 1217. gadā, un interesanti ir viņa apbedīšanas apstākļi. Lai gan Kaupo bērēs piedalījās arī jaunās elites pārstāvji, tomēr viņš tika apglabāts pēc lībiešu tradīcijām – viņš tika kremēts. To varētu skaidrot ar viņa sociālo statusu, kas laikam bijis noteicošais iemesls, lai pie varas esošie kristieši atļautu kristieti apglabāt pēc pagāniskajām tradīcijām. Šī situācija arī parāda to, ka robeža starp kristietību un pagānismu vēl bijusi diezgan elastīga krusta karu laikmetā.[48] Kaupo sociālais statuss ir neskaidrs, kā arī viņa personība ir ļoti pretrunīga, un viņa darbība krusta karu laikā tiek interpretēta un vērtēta dažādi,[49] tomēr tas ir labs piemērs tam, kā aktīvākie indivīdi lībiešu kopienās varēja izmantot jaunos apstākļus. [50]

12. gs. – 13. gs. Latvijā bija radusies tāda situācija, ka vietējie iedzīvotāji sastapās ar dažādiem sociāliem un politiskiem izaicinājumiem. Jaunās elites īstenotie pasākumi gan mērķtiecīgi transformēja vietējās sabiedrības, piemēram, iesaistot tās lēņa sistēmā, gan izraisīja negaidītas transformācijas, kas izpaudās vietējo iedzīvotāju attieksmē un izvēlētajās izdzīvošanas stratēģijās. Lībiešu un latgaļu vadoņu pieminēšana avotos un viņu darbības atainojums, sevišķi Kaupo piemērs, atspoguļo to, ka krusta karu laikmetā vietējo iedzīvotāju vidū izcēlās indivīdi ar savu aktivitāti, harizmu un citām īpašībām, kuras acīmredzot atstāja iespaidu ne tikai uz pašu kopienām, bet arī uz svešiniekiem, kuri viņus uzskatīja par vietējiem aristokrātiem. Konkrētie vadoņi tomēr tika dažādi raksturoti un vērtēti no vācu puses ideoloģisku iemeslu dēļ, jo daži pieņēma kristietību un sadarbojās ar krustnešiem, kamēr citi traucēja pārkārtojumiem un raksturoti, piemēram, kā dumpju vadītāji. Zīmīgi, ka lībiešu vidū no Indriķa skatu punkta izceļas dumpju vadītāji vai atbalstītāji, piemēram, Autines sacelšanās organizēšanā un citās epizodēs, kamēr latgaļi, pret kuriem hronistam ir acīmredzami lielākas simpātijas nekā citām Baltijas tautām, šķiet, vairāk pielāgojušies jaunajiem nosacījumiem un tos pieņēma bez aktīvas militāras pretošanās.

Var secināt, ka krusta karu laikmetā jaunā kristīgā sabiedrība un tās struktūras no centriem un galvenajiem ceļiem attālajos novados lielākoties netraucēja vietējo iedzīvotāju ierastās dzīves, un ļāva pastāvēt atsevišķām vecajām struktūrām un tradīcijām. Jāņem vērā, ka Latvijā nenotika agrārā kolonizācija, tāpēc nenotika lauku iedzīvotāju asimilācija. Jaunajos sociālajos apstākļos noteicošā politiskā loma bija jaunajai elitei un baznīcas institūcijai, kas formāli pārvaldīja visu Latvijas teritoriju, bet kamēr centrālajā līmenī vara bija nomainījusies strauji, vietējā līmenī – ciemos – pastāvēja līdzās agrākās un jaunās struktūras. Visticamāk bija tādi lauku novadi, līdz kuriem nemaz nesniedzās jaunā vara un tās veiktie pārkārtojumi, līdz ar to daudzviet turpinājās sabiedriskā un kultūras dzīve neietekmēta, lai gan lielākoties par šiem apgabaliem trūkst drošu ziņu, un arheoloģiski tie maz pētīti. Krusta karu laikmeta sākumā Latvijā bija izveidojušies jauni sociālpolitiski apstākļi, kas radīja izaicinājumu vietējām sabiedrībām un viņu kultūrai, uz ko neizbēgami vietējiem iedzīvotājiem nācās reaģēt, izvēlēties stratēģiju, lai saglabātu savas esošās pozīcijas vai iegūtu augstāku statusu.

Secinājumi

Apskatītajā laika posmā nosacīti iezīmējas periodi, kuros var saskatīt atšķirības pārmaiņu procesa tempos un prioritātēs, jaunajiem politiskajiem spēkiem īstenojot savus mērķus. 12. gs. beigas ir laiks, kad aizsākas centieni kristianizēt dažas vietējās Latvijas kopienas un iepazīstināt tās ar jaunām institūcijām un struktūrām, tomēr šie mēģinājumi no baznīcas viedokļa bija bezrezultatīvi, jo reāli nebija nostiprinājusies neviena ieviestā struktūra, tomēr transformāciju procesi bija aizsākušies. 13. gs. sākumā nāca ar straujām un būtiskām pārmaiņām veiklā politiķa bīskapa Alberta un Latvijā uz vietas nodibinātā militārā ordeņa vadībā. Tika radīti visi priekšnosacījumi Rīgai kā politiska, militāra, ekonomiska un reliģiska centra izaugsmei, strauji norisinājās mūra nocietinājumu būve stratēģiski svarīgās vietās pie ūdensceļiem, veidojot piļu tīklu pakļauto teritoriju militārai aizsardzības, pārvaldes organizēšanas, turpmākas krusta karu īstenošanas nolūkos, notika strauja sociālās elites nomaiņa centros, un jaunā elite sastapās ar vietējo, gan nokļūstot ar to konfliktā, gan starp vietējiem atrodot sabiedrotos. Aktīvi norisinājās kristianizācijas praktiskie darbi, norīkojot priesterus un veicot masveida kristīšanas, kā arī pēc Rietumu katoļu sistēmas parauga veikta zemju izlēņošana, pārstrukturējot esošās sociālās un ekonomiskās attiecības. 13. gs. sākumā Latvijā atkal norisinās redzamāki sociālpolitiski procesi, notiek latgaļu zemju formāla pakļaušana un avoti liecina par pagrieziena punktu Rīgas attīstībā, jo no šī laika saglabājušies pirmie Rīgas pilsētas tiesību teksti, turklāt tiek arvien paplašinātas pilsētas pašpārvaldes tiesības un autonomija, un Rīgas namnieki arvien redzamāk piesaka sevi kā autonoms un ietekmīgs politiskais spēks Latvijā.

Var teikt, ka krusta karu laikmeta sākumposms, kura laikā formāli tika pakļauta un kristianizēta Latvija un formāli izveidota jaunā sociālā un politiskā organizācija, kļuva par pārejas posmu uz viduslaikiem šajā teritorijā, pareizāk sakot, tikai aizsākās ilgais un sarežģītais pārejas posms uz viduslaiku kristīgu sabiedrību un Baltijas reģiona integrācijas procesi, un vēl visā 13. gadsimtā un vēlākos gadsimtos eiropeizācijas un kristianizācijas panākumi un rezultāti nav viennozīmīgi vērtējami. Analizējot sociālās pārmaiņas Latvijā krusta karu laikmetā, tika secināts, ka ir krasas atšķirības sociālo procesu raksturā dažādos līmeņos, piemēram, centrālo vietu un lokālajā līmenī, turklāt, kā jau minēts, var runāt par pārmaiņām reģionālajā līmenī. Latvijas gadījumā redzams, ka pārmaiņas, adaptācija vai pastāvošo tradīciju saglabāšanās pakāpe principā nebija atkarīga no vietas etniskā rakstura. Respektīvi, tas, vai vietu apdzīvoja latgaļi, lībieši vai sēļi, mazāk ietekmēja eiropeizācijas procesa tempu un rezultātus, tie drīzāk bija atkarīgi no reģionāla novietojuma, šiem procesiem ātrāk risinoties pie ūdensceļiem.

Ne visas Latvijā un visā reģionā konstatējamās transformācijas bija iecerētas un mērķtiecīgi īstenotas, bet drīzāk līdzās jaunās varas iecerētajām pārmaiņām norisinājās arī neparedzēti procesi konkrētajos vēsturiskajos apstākļos. Bija sastapušās dažādas sociālpolitiskas struktūras un krasi atšķirīgu sabiedrību pārstāvji, līdz ar to arī atšķirīgas kultūras un identitātes. Tādējādi daudzviet Latvijā izveidojās savdabīgi apstākļi, kur noformējās neviendabīga, pat duāla sabiedrība. Lai gan formāli bija izveidota vienota kristiešu kopiena, šeit neatkarīgi viena no otras pastāvēja vietējas izcelsmes iedzīvotāju un imigrantu kopienas, kuras laika gaitā ietekmēja viena otru un turpināja transformēties. Jāņem vērā, ka visticamāk līdz daudzām Latvijas vietām un to iedzīvotājiem krusta karu laikmetā vēl nemaz nesniedzās jaunās varas un pārvaldes struktūras, kā arī aizsāktie sociālie pārkārtojumi, līdz ar to daudzviet iedzīvotāju ikdienas dzīve un tradīcijas varēja vispār nebūt ietekmētas.

Krusta karu laikmeta politisko un sociālo procesu kontekstā parādās problēma, kas ir salīdzinoši mazāk pētīta un izprasta – tā ir eiropeizācijas ienesto jauninājumu uzņemšana vietējā līmenī. Vietējo iedzīvotāju perspektīvu detalizēti analizēt neļauj tādu avotu, kuri to paustu vai tieši uz to attiektos, trūkums. Tomēr šīs perspektīvas atsevišķas izpausmes ir iespējams saskatīt arī fragmentārajās avotu ziņās, jo ir iespējams analizēt vietējo iedzīvotāju izdzīvošanas stratēģijas, sastopoties ar ienācējiem un izaicinājumiem jaunajos politiskajos apstākļos. Attieksmē, kas īpaši spilgti parādās, kad kultūra ir izaicināta, var izpausties konkrētas sabiedrības un kultūras uzvedības modeļi un mentalitāte. Līdz ar to bez telpiskās dimensijas Latvijā, kur dažādos līmeņos norisinājās eiropeizācijas procesi atšķirīgos tempos, var runāt arī par citu – mentālo dimensiju, ko analizēt vēsturiskās sabiedrībās ir sarežģīts uzdevums. Konkrētajā laikā, telpā un vēsturiskajos apstākļos norisinājās tomēr specifiski un sarežģīti procesi, kam nevar nekritiski piemērot vēsturiskas analoģijas vai teorētiskus modeļus. Rakstīto avotu ziņas ir ļoti fragmentāras un vienpusīgas, bet arheoloģiskās liecības ir klusējošs avots, līdz ar to šo jautājumu pētniecība ir problemātiska, tomēr to izpētē potenciālu jau uzrādījusi starpdisciplināra sadarbība, vēsturniekiem sadarbojoties ar arheologiem, sociālās un kultūras antropoloģijas teorētiķiem un pētniekiem, kā arī citu nozaru speciālistiem.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

  1. Arheoloģiskie izrakumi Mūkukalna, Oliņkalna un Tērvetes pilskalnos, kā arī Pungu, Jaunpiebalgas un Liepenes kapukalnos 1960. gadā. RT 1960. 7. lpp.
  2. Atskaņu hronika, atdzej. V. Bisenieks.; Ē. Mugurēviča, K. Kļaviņa komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 92. lpp.
  3. Balodis, F. Raunas Tanīsa kalns. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1927, Nr. 10, 267.-284. lpp. Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/indexdev.html#panel:pp|issue:/p_001_izmm1927n10|article:DIVL86|issueType:P
  4. Blomkvist, N. The discovery of the Baltic, P. 506.
  5. Christiansen, E. The Northern Crusades, P. 101.
  6. Daiga, J. Izrakumi Salaspils Lipšu kompleksā un Doles Raušu ciemā. ZASM 1975. 39 lpp
  7. Daiga, J. Kābeļu apmetne. ZASM 1972. 33. lpp
  8. Latvijas PSR arheoloģija, 296. lpp
  9. Latvijas tiesību avoti: teksti un komentāri. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.-16. Gs,. 128. lpp.
  10. Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku pils un ciems Salaspils novadā, 172. lpp.
  11. Nielsen, T. K. Mission and Submission, P. 226.
  12. Radiņš, A. 10.-13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi, 129. lpp.
  13. Radiņš, A. Izrakumi Kuciņu un Cakulu uzkalniņu senkapos. ZASM 1982/1983. 79. lpp.
  14. Šnē, A. Divas ticības, divas kultūras, divas identitātes: kristietība un pagānisms Livonijā 12. un 13. gadsimtā. Grām.: Villerušs, V. (red.). Ikšķiles almanahs, 76. lpp.
  15. Šnē, A. The Emergence of Livonia, P. 70.
  16. Šnē, A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11. – 13. gadsimtā. Grām.: Vēsture: zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā, 35. lpp
  17. Šnē, A. Vara, kristietība un cilvēks lībiešu sabiedrībās 12.-13.gs.. Grām.: Kristietības ienākšana Līvzemē… 34. lpp.
  18. Šnore, E. Lejasdopeļu kapulauks senajā Sēlijā. Grām.: Arheoloģija un Etnogrāfija, XIX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1997. 81. lpp
  19. Spirģis, R., Brūzis, R. Arheoloģiskie pētījumi Ogresgala Čabās 2008. gadā. Grām.: Arheologu pētījumi Latvijā 2008. un 2009. gadā. Rīga: Nordik, 2010. 55. lpp.
  20. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 612. lpp
  21. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1290-1500. Rīga: Daugava, 1997. 426. lpp.
  22. Stikāne, V. Sieviete Livonijas sabiedrībā viduslaikos un jauno laiku sākumā 13. – 16. gs.: promocijas darbs, 65. lpp
  23. Urtāns, J. Arheoloģiskie izrakumi Piziču Kaupra kalna pilskalnā. ZASM 1980/1981. 136. lpp.
  24. Urtāns, V. Aizkraukles arheoloģiskās ekspedīcijas 1972. gada rezultāti. ZASM 1972. 70. lpp
  25. Urtāns, V. Arheoloģiskie izrakumi Madalānu senvietās. ZASM 1984/1985. 123. lpp.
  26. Urtāns, V. Izrakumi Cesvaines pilskalnā un kapulaukā pie Lucēm. RT 1965. 31. lpp.
  27. Valk, H. About the transitional period in the burial customs in the region of the Baltic Sea. In: Blomkvist, N. (ed.). Culture clash or compromise? The europeanisation of the Baltic Sea area 1100-1400 AD, P. 244.
  28. Zemītis, G. Kaupo – nodevējs vai laikmeta pretrunu upuris? Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1995, Nr. 11/12. 33. lpp.
  29. Назарова, Е. Л. „Ливонские правды” как исторический источник. В. кн.: Древнейшие государства на территории СССР… C. 121.
  30. Назарова, Е. Л. История лейманов в Ливонии: местное землевладение в Латвии и Эстонии, XIII-XVIII вв. Москва: Институт истории СССР, 1990. C. 54.
  1. Urtāns, V. Izrakumi Cesvaines pilskalnā un kapulaukā pie Lucēm. RT 1965. 29.-31. lpp.

  2. Latvijas PSR arheoloģija, 287. lpp

  3. Balodis, F. Raunas Tanīsa kalns. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1927, Nr. 10, 267.-284. lpp. Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/indexdev.html#panel:pp|issue:/p_001_izmm1927n10|article:DIVL86|issueType:P

  4. Urtāns, J. Arheoloģiskie izrakumi Piziču Kaupra kalna pilskalnā. ZASM 1980/1981. 136. lpp.

  5. Urtāns, V. Arheoloģiskie izrakumi Madalānu senvietās. ZASM 1984/1985. 123. lpp.

  6. Daiga, J. Kābeļu apmetne. ZASM 1972. 30.-33. lpp

  7. Daiga, J. Izrakumi Salaspils Lipšu kompleksā un Doles Raušu ciemā. ZASM 1975. 24.-39 lpp

  8. Urtāns, V. Aizkraukles arheoloģiskās ekspedīcijas 1972. gada rezultāti. ZASM 1972. 70. lpp

  9. Spirģis, R., Brūzis, R. Arheoloģiskie pētījumi Ogresgala Čabās 2008. gadā. Grām.: Arheologu pētījumi Latvijā 2008. un 2009. gadā. Rīga: Nordik, 2010. 55. lpp.

  10. Arheoloģiskie izrakumi Mūkukalna, Oliņkalna un Tērvetes pilskalnos, kā arī Pungu, Jaunpiebalgas un Liepenes kapukalnos 1960. gadā. RT 1960. 6.-7. lpp.

  11. Turpat.

  12. Radiņš, A. Izrakumi Kuciņu un Cakulu uzkalniņu senkapos. ZASM 1982/1983. 76.-79. lpp.

  13. Šnore, E. Lejasdopeļu kapulauks senajā Sēlijā. Grām.: Arheoloģija un Etnogrāfija, XIX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1997. 64.-81. lpp

  14. Latvijas PSR arheoloģija, 295.-296. lpp.

  15. Radiņš, A. 10.-13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi, 129. lpp.

  16. Latvijas PSR arheoloģija, 295.-296. lpp.

  17. Šnē, A. The Emergence of Livonia, P. 70.

  18. Valk, H. About the transitional period in the burial customs in the region of the Baltic Sea. In: Blomkvist, N. (ed.). Culture clash or compromise? The europeanisation of the Baltic Sea area 1100-1400 AD, P. 241.-244.

  19. Turpat, P. 244.

  20. Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku pils un ciems Salaspils novadā, 172. lpp.

  21. Turpat, 173. lpp

  22. Blomkvist, N. The discovery of the Baltic, P. 182-183.

  23. Turpat, P. 187.

  24. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 607.-612. lpp

  25. Назарова, Е. Л. „Ливонские правды” как исторический источник. В. кн.: Древнейшие государства на территории СССР… C. 121.

  26. Latvijas tiesību avoti: teksti un komentāri. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.-16. gs., 33.lpp.

  27. Šnē, A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11. – 13. gadsimtā. Grām.: Vēsture: zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā, 35. lpp

  28. Blomkvist, N. The discovery of the Baltic, P. 194

  29. Turpat, P. 184.

  30. Turpat, P. 190-191.

  31. Latvijas tiesību avoti: teksti un komentāri. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.-16. gs., 41.-44.lpp

  32. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1290-1500. Rīga: Daugava, 1997. 425.-426. lpp.

  33. Назарова, Е. Л. История лейманов в Ливонии: местное землевладение в Латвии и Эстонии, XIII-XVIII вв. Москва: Институт истории СССР, 1990. C. 54.

  34. Turpat, C. 83.

  35. Latvijas tiesību avoti: teksti un komentāri. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10. gs.-16. Gs,. 127.-128. lpp.

  36. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 304. lpp.

  37. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 304.lpp.

  38. Šnē, A. The Emergence of Livonia, P. 69.

  39. Christiansen, E. The Northern Crusades, P. 101.

  40. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 594.-597., 600.-603. lpp

  41. Atskaņu hronika, atdzej. V. Bisenieks.; Ē. Mugurēviča, K. Kļaviņa komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 92. lpp.

  42. Stikāne, V. Sieviete Livonijas sabiedrībā viduslaikos un jauno laiku sākumā 13. – 16. gs.: promocijas darbs, 55.- 65. lpp

  43. Blomkvist, N. The discovery of the Baltic, P. 506.

  44. Šterns, I. Latvijas vēsture, 1180-1290: krustakari, 343. lpp.

  45. Turpat, 343. lpp.

  46. Nielsen, T. K. Mission and Submission, P. 226.

  47. Šnē, A. Divas ticības, divas kultūras, divas identitātes: kristietība un pagānisms Livonijā 12. un 13. gadsimtā. Grām.: Villerušs, V. (red.). Ikšķiles almanahs, 76. lpp.

  48. Šnē, A. The Emergence of Livonia, P. 70.

  49. Zemītis, G. Kaupo – nodevējs vai laikmeta pretrunu upuris? Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1995, Nr. 11/12. 27.–33. lpp.

  50. Šnē, A. Vara, kristietība un cilvēks lībiešu sabiedrībās 12.-13.gs.. Grām.: Kristietības ienākšana Līvzemē… 32.–34. lpp.

Citi darbi šajā kategorijā

Viedie materiāli

Ievads Pēdējo desmit gadu laikā tehnoloģijas attīstās arvien straujāk un mērķtiecīgāk, cilvēku vajadzības un pieprasījums produktu/pakalpojumu unikalitātei, produktivitātei un izmantošanai kļūst arvien kompleksāks, daudzdimensionālāks. Tas

Sociāli emocionālā mācīšanās skolās

Pedagogi, vecāki un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka izglītībā jākoncentrējas uz būtisku sociālo un emocionālo spēju atbalstīšanu, lai palīdzētu bērniem veiksmīgi orientēties pasaulē. Šis plašais

Saudzezim dabu

Ievads Viens no galvenajiem skolotāja uzdevumiem ir attīstīt izziņas interesi par mācību priekšmetu. Šo interesi var veicināt, izmantojot dažādas klases un ārpusklases aktivitātes. Spēļu uzdevumi

Iegūstiet piekļuvi visiem +5000 izpildītiem mācību darbiem.

Par 9.90 € jūs varat:
– Pārskatīt visas mūsu arhīvā pieejamās lapas.
– Lejuplādēt jebkurus 10 failus.

Piekļuve būs aktīva 24 stundas.

Jūs varat veikt maksājumu ar jebkuru bankas karti.

Majasdarbs.lv

Vai vēlies pasūtīt mācību darbu?

Cookie

Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes – tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai, kā arī iespējamai saziņai, ja kādā no lapā aizpildāmajām formām norādīsiet savu kontaktinformāciju.