Tag: Vēsture

Viduslaikos kriminālprocesu varēja ierosināt pamatojoties tikai uz sūdzību, jo netika veikta pirmstiesas izmeklēšana, pierādījumi nebija pilnīgi. Lai varētu pieņemt sūdzību, bija jābūt 3 gadīgiem vīriem, kas varēja apstiprināt personas iesniegto lietu. Lēņu tiesību sistēmā bija paredzēta kriminālatbildība par lēņa zvēresta laušanu, kā arī par nepaklausību, par ko draudēja goda vai

Viduslaiku sākumā pēc baltu un līvu laulību tiesībām tika iedalīti 2 laulību veidi: 1) Vardarbīgās jeb piespiedu laulības. Uzskatāmas par vecāko laulību formu. Parasti notika vasaras saulgriežos. Sievu zagšana notika arī kara laikā, kad varēja piesavināties arī mantisku labumu. Zagto sievu uzskatīja par svešinieci attiecībā uz dzimtas sievietēm. 2) Līgumiskās

Cilvēku savstarpējo attiecību koordinēšanā (feodālā satversme). Feodālā satversme balstās uz lēņu tiesībām un ir tā laika valsts tiesību sadaļa. Lēņu tiesības: Publiskās tiesības: Valsts tiesības; Krimināltiesības; Privātās tiesības: Lietu tiesības; Mantošanas tiesības; Ģimenes tiesības; Valsts tiesības balstās uz “Lēņu kāpnēm” (Hierarhija): Ķeizars – ir ne tikai valdnieks, bet arī vasalis

Krimināltiesību attīstības periodika: Līdz 1846. gadam, kad stājās spēkā likums “Par kriminālsodiem un labošanas sodiem”; Līdz 1903. gadam, kad daļēji stājās spēkā “Soda likums”; Līdz 1933. gadam, kad stājās spēkā Latvijas soda likums; Līdz 1940. gadam, kad stājās spēkā KPFSR kriminālkodekss. Kriminālatbildību izslēdza: Garīgā nepieskaitāmība; Vecuma nepieskaitāmība – līdz 12

Saistību tiesību avoti ir Vidzemes zemnieku likums un tā papildu panti, brīvlaišanas likumi, Krievijas zemnieku likums, un Kurzemes zemnieku likums. Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai (parādniekam) jāizdara par labu otrai personai (kreditoram) zināma darbība, kurai ir mantiska vērtība. Saistību tiesības var nodibināt ar tiesisku darījumu,

Līdz ar Krievijas 1864.g. tiesu iekārtas likuma attiecināšanu uz Baltiju 1889.g., Latvijā parādās prokuratūras, līdz tam darbojās fiskāls. Prokuratūra ietilpa Tieslietu ministrijas sistēmā ar tieslietu ministru kā ģenerālprokuroru priekšgalā. Ģenerālprokurors realizēja augstāko uzraudzību pār visiem impērijas prokuroriem. Prokurori atradās pie Senāta departamentiem, tiesu palātām un apgabaltiesām. Zemāko tiesu instanču prokurori

Civilprocess. Baltijas guberņās apskatāmajā periodā bija spēkā Krievijas 1864.gada tiesu reformu laikā izdotais un 1889.gadā uz Baltiju attiecinātais Civiltiesāšanās kārtības ustavs. Civilprocesa ustavs sastāvēja no vispārīgiem noteikumiem un četrām grāmatām, kas bija iedalītas daļās, nodaļās, nodalījumos un pantos. Tiesāšanās kārtība miertiesās bija vienkāršāka salīdzinājumā ar tiesvedību vispārējās tiesu iestādēs. Prasību

Šajā laika posmā Latvijas teritorijā spēkā bija tiesību normas, kuras tika pieņemtas Latvijas brīvvalstī līdz 1940.gadam un tiktāl, kamēr nerunāja pretī Vācijas valsts pārvaldei un interesēm. Vienlaicīgi spēku zaudēja padomju laika tiesības. Tika noteikts, ka nav spēkā padomju notāru lēmumi testamentu un mantinieku apspriešanas lietās; padomju tiesas spriedumi un lēmumi,

Mantošanas tiesības 19. gs. regulēja Baltijas civillikums un Krievijas civillikums. Ja Baltijas civillikums neregulēja kādas attiecības, tad piemēroja Krievijas kopējās tiesības. Mantojums ir visas tās nekustamās un kustamās mantas, saistību un tiesību kopums, kas piederēja mirušajam nāves dienā. Personiskās tiesības mantojumā nepāriet, pāriet tikai mantiskās tiesības. Iestāšanos mantojumā sauc par

Lietu tiesību avoti bija Baltijas civillikums un Krievijas civillikums. Lietu veidi, līdzīgi kā tagad, varēja būt dažādi. Tās varēja iedalīt kustamās/nekustamās (tikai zeme), ķermeniskās/bezķermeniskās, atvietojamās/neatvietojamās, patērējamās/nepatērējamās, dalāmās/nedalāmās, galvenajās lietās (piemēram, zeme)/blakus lietās (piemēram, māja), atsevišķās lietās/lietu kopībās. Atsevišķi jāizdala lauku muižas, jo tām bija vairāki veidi: kroņa muižas bija valstij

Laulības tiesību avoti 19.gs. ir 1) Krievijas civillikums, kas regulēja laulības tikai pareizticīgajiem un 2) Konfisionālie nolikumi, jo Baltijas civillikums laulību tiesības neregulē. Ja Baltijas civillikums neregulēja kādas attiecības, tad piemēroja Krievijas kopējās tiesības. Saderināšanās laulību tiesībās nerada juridiskās saistības, taču ir priekšnoteikums laulības noslēgšanai. Juridiskas saistības rada tikai pati

Kurzemes statūti, Lietuvas statūti, Policijas noteikumi, likumprojekti, piemēram, Hilhena zemes tiesības, kurās pirmo reizi definēja dzimtcilvēka juridisko statusu. Dzimtbūšanu vispirms izmēģinājuma kārtā atcēla rietumnieciskajās Baltijas guberņās – Igaunijā 1816. gadā ar Igaunijas guberņas zemnieku likumu, Kurzemes guberņā 1817. gadā ar Kurzemes guberņas zemnieku likumu, 1819. gadā Livonijas guberņā ar Vidzemes

1940.g. Padomju Savienības Sarkanā armija okupēja Latvijas teritoriju. Okupācijai bija tālejošas sekas, jo tās rezultāts bija Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana un tās teritorijas iekļaušana PSRS sastāvā. Latvijas tiesību sistēma tika nomainīta pret Padomju tiesībām, attiecinot uz Latviju PSRS Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kodeksus. Par Padomju Savienības īstenotās okupācijas ieganstu

1990.gada 4.maijā tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Latvija atjaunoja savu neatkarību laikā no 1990.gada līdz 1991.gadam. Augstākā Padome, kas pragmatiskajā ceļā pieņēma šo deklarāciju – okupācijas varas institūts, ievēlēts ar padomju līdzekļiem, ir spēkā svarīgākie 4 Satversmes panti. 7.pants paredz jaunas Satversmes izstrādi, kas neatbilda PSRS konstitūcijas

Pirmā pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus — Vācija, Francija, Krievija — bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās, nacionālās, sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu. Bija nepieciešams meklēt

1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā parlamentārā demokrātija, kas balstījās uz demokrātisku 1922.gadā pieņemto Satversmi, tika nomainīta uz autoritāru režīmu. K.Ulmanis bija panācis varas monopolizāciju ar miermīlīgiem līdzekļiem. Pēc notikuša nesekoja faktiski nekādas sabiedrības protesta akcijas. Apvērsums nozīmēja radikālu valsts tiesiskās iekārtas maiņu. Tas skāra administratīvās tiesības, tika ierobežotas cilvēku

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā darbojās LPSR AT, tautas tiesas un speciālās tiesas – kara tribunāli; dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas, kuras likvidēja 1957.gadā. Jaunu posmu padomju tiesu iekārtas attīstībā aizsāka 1958.gadā apstiprinātie PSRS un savienoto un autonomo republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamati. Pamati noteica Padomju Savienības tiesu struktūru, tās

Civilprocesuālās tiesības. 1961.gadā tika apstiprināti PSRS civilprocesa pamati. Pamati noteica lietu izskatīšanas kārtību strīdos, kas radās no civilajām, ģimenes, darba un kolhozu tiesiskajām attiecībām, kā arī lietās, kas radās no administratīvi tiesiskām attiecībām, un sevišķi tiesāšanas kārtības lietās. Par padomju civilprocesa uzdevumiem tika noteikta pareiza un ātra civillietu izskatīšana un

Mantošanas tiesības līdzīgi kā visa dzīve zināmā mērā bija ierobežotas. Mantojot aicināmo personu loks bija stingri noteikts. Mantot varēja pēc likuma vai testamenta: Mantojot pēc likuma, pirmā kārtā, mantoja mirušā bērni un adoptētie, kā arī laulātais un mirušā vecāki vai adoptētāji. Ja nebija šo mantinieku, otrajā kārtā mantoja – brāļi,

Civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādēm bija uzlikts pienākums reģistrēt dzimšanas, laulības slēgšanas un šķiršanas, adopcijas, paternitātes noteikšanas, vārda, tēva vārda un uzvārda maiņas faktus. Tika noteikts, ka tikai reģistrēta laulība rada laulāto tiesības un pienākumus. Līdz ar to atcēla agrāko kārtību, ka tiesa varēja noteikt bērna paternitāti un piespriest bērna uzturēšanai

LPSR 1940.gada konstitūcijai bija programmatisks raksturs – jau no pieņemšanas brīža bija paredzēts, ka tā tiks grozīta, papildināta atbilstoši „sociālistiskiem” pārkārtojumiem. Represiju un pārmērīgi augstu nodokļu aplikšanas rezultātā tik likvidēts privātais sīkražošanas sektors. Tika izveidotas jaunas sociālistiskas ražošanas attiecības, kuru pamatā bija ražošanas rīku un līdzekļu sabiedriskais īpašums. „Sociālistiskajam īpašumam

Padomju iekārta mēģināja pēc iespējas vairāk ierobežot rīcību ar īpašumu. Īpašums tā īpašniekam varēja piederēt valdījuma, lietojuma un rīcības formā likumā noteiktās robežās. Īpašums dalījās sociālistiskajā un personiskajā. Sociālistiskais īpašums bija valsts (visas tautas), kolhozu – kooperatīvu, arodbiedrību u.c. sabiedrisko organizāciju īpašums. To nevarēja izmantot personiskās iedzīvošanās u.c. savtīgos nolūkos.

Zviedru Vidzemes tiesu iekārtas – 1) Karaļa tiesa – tajā varēja pārsūdzēt Hoftiesas spriedumus; 2) Hoftiesa – provinces augstākā tiesa, kurā varēja pārsūdzēt 1.instances tiesas spriedumus. Tā sastāvēja no 14 cilvēkiem: prezidents; viceprezidents; 6 juristi; 6 muižnieki; 3) Hoftiesa kā 1.instances tiesa – parasti izskatīja nekustamā īpašuma valdījuma lietas, muižnieku

Ģimenes tiesības regulēja privāttiesību avoti, kas bija Baltijas civillikums (1846.g.), Krievijas civillikums, kas bija spēkā Latgalē, Konfesijas nolikumi, kas regulēja laulību tiesības, izņemot pareizticīgo laulību tiesības, kas bija noregulētas Krievijas civillikumā. Ģimenes tiesību institūti ir 1) laulāto personiskās attiecības 2) laulāto mantiskās attiecības 3) vecāku vara 4) radniecība 5) aizbildnība