Pozitīvo tiesību jēdziens ir radies krietni ātrāk nekā pati tiesību pozitīvisma doktrīna. Ja pirmos tiesību zinātniekus, kuri apzināti sevi sauca par tiesību pozitīvistiem mēs sastopam tikai 19. gadsimtā, tad termins “pozitīvās tiesības” tiek lietots jau kopš viduslaikiem, lai apzīmētu likumdevēja pieņemtās tiesību normas. Tiesības pozitīvajā nozīmē visām tiesiskām iekārtām un visās doktrīnās nozīmēja rakstiskas, sistematizētas normas, kas nosaka sociāli pieņemamu uzvedības modeli personai.[1] Tiesību “pozitīvais” raksturs apzīmēja tikai to galveno īpašību, ka tās mērķtiecīgi ir pieņēmuši cilvēki ar mērķi kontrolēt citu cilvēku uzvedību.[2]
Jānorāda, ka vēsturiski pozitīvo tiesību jēdziens ir ticis saistīts ar rakstīto tiesību jēdzienu, kas arī mūsdienās ir viens no iemesliem, kādēļ, jaucot pozitīvo tiesību un tiesību pozitīvisma jēdzienus, uz pēdējo nereti tiek kļūdaini attiecināts stingrs normat...